Demokrātiskā Kampučija

Valsts ģerbonis

Pols Pots un Nikolaje Čaušesku oficiālās vizītes laikā Demokrātiskajā Kampučijā

Sarkano khmeru upuru memoriāls

Demokrātiskā Kampučija bija komunistiska valsts, kas sarkano khmeru režīma laikā pastāvēja Kambodžā no 1975. līdz 1979. gadam. Šajā laikā Kambodžā, kas pēc platības ir aptuveni trīs reizes lielāka par Latviju, dzīvoja 7 līdz 8 miljoni iedzīvotāju. Pēc četriem gadiem, kad Vjetnamas iebrukuma rezultātā sarkanie khmeri atkāpās uz Taizemes pierobežu, to atstātais mantojums bija visā pasaulē zināmie nāves lauki, masu kapi, kuros gulēja 1,5 līdz 2 miljoni nogalināto; aptuveni 20% valsts iedzīvotāju.

Sabiedrības pārveidošana

1975. gada aprīlī Kambodžas galvaspilsētu Pnompeņu ieņēma sarkano khmeru vienības, tādējādi uzvarot Kambodžas pilsoņu karā. Sarkanie khmeri uzreiz ķērās pie iedzīvotāju tīrīšanām, kas zināmā mērā bija viena no t.s. zemnieku revolūcijas pamatidejām. Piespiedu deportācijās pilsētniekus piespieda ar kājām doties uz lauksaimniecības kooperatīviem, kas atradās tālu no viņu līdzšinējām dzīves vietām. Skolas tika slēgtas, rūpnīcas pamestas, nauda likvidēta. Pārstāja iznākt avīzes, ļaudīm konfiscēja radioaparātus.

Būtībā sarkanie khmeri gatavojās iznīcināt pilnīgi visus kambodžiešus, kuriem nepiemita tas, ko sarkanie khmeri dēvēja par “borisot” (tīrība), - t.i. visus, kuri bija guvuši kādu izglītību vai tos, kuri auguši un dzīvojuši ar ko ārzemniecisku (ieskaitot svešvalodu zināšanas) “sabojātās” vietās, pat tos, kuri nēsāja brilles, - katru, kurš neatbilda viņu plānam par ideālās zemnieku valsts izveidi. Visus aizdomīgos kambodžiešus no 1975. gadā ieņemtajām teritorijām dēvēja par “jaunajiem ļaudīm”, (pretstatā tiem, kas dzīvoja 1970-72 gadā ieņemtajās teritorijās) dažviet viņus piespieda valkāt īpašus lakatiņus ap kaklu, sava veida "Dāvida zvaigzni apģērbā", kuru dēļ tos viegli varēja atpazīt pūlī un aizturēt.

Sarkanie khmeri darīja visu, lai izolētu valsti no ārpasaules, un neviens nezinātu, kas patiesībā notiek Kambodžā. Jaunā vara, ko vadīja Parīzē izglītību guvušie komunisti Pola Pota vadībā, par savu mērķi izvirzīja pilnībā sagraut kambodžiešu tradicionālās sociālās struktūras pamatus: ģimeni, ciema kopienu un reliģiju — budismu.

Bērnus atņēma vecākiem un izveidoja pāraudzināmo grupas, kurās bērnus aicināja ziņot par visiem pieaugušajiem, arī saviem vecākiem, kuri pārkāpa režīma izsludinātos dzelžainos jaunās kārtības noteikumus. Laulības, izņemot režīma rīkotās, tika aizliegtas.

Reliģijas vajāšana

Budistu tempļi tika vai nu sagrauti, vai slēgti. No 60 000 budistu mūku, beidzoties sarkano khmeru valdīšanai dzīvi bija palikuši 3000 — pārējie vai nu nogalināti, vai miruši no pārmērīga darba, slimībām un mocībām. Tāpat tika iznīcināta musulmaņu minoritāte čami.

Režīma sagrāve

1978. gada decembrī Vjetnamas armija iebruka Kambodžā, kur tos sagaidīja kā atbrīvotājus, gāza sarkano khmeru varu un izveidoja Pnompeņā sev draudzīgu marionešu valdību, kas pasludināja Kampučijas Tautas Republiku. ANO Kambodžu turpinātu pārstāvēt tie paši sarkanie khmeri: aukstā kara apstākļos Rietumu lielvalstīm šķita, ka labāk ANO saglabāt sarkano khmeru pārstāvniecību, nekā to atdot sociālistiskās Vjetnamas ieceltai marionešu valdībai un to aizgādnei PSRS.