Komunisms

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Komunistu gājiens Francijā 2007. gada 1. maijā.

Komunisms (no lat. commūnis - "kopīgs") — marksisma teorijā nākotnes sabiedriska formācija (iekārta), bezšķiru sabiedrība, kur ražošanas līdzekļi piederēs visiem kopīgi, sabiedrības locekļi būs vienlīdzīgi tiesībās un iespējās pēc principa “No katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām”. Sadzīviski par "komunismu" bieži dēvē marksismu, jo tas ir marksisma kā ideoloģijas mērķis.

Pašu jēdzienu "komunisms" 1840. g. literatūrā pirmais sācis lietot Gudvins Barmbijs.

Politiskā nozīmē radikālie marksisti, t.s. komunisti, vienīgo iespēju, kā nonākt pie komunisma, saskatīja "proletāriskajā revolūcijā", kurā proletariāts sagrābs varu un mainīs sabiedrības iekārtu. Mērenie marksisti jeb sociāldemokrāti pieturas pie koncepcijas, ka komunisms iestāsies kādreiz (neprognozējamā nākotnē) dabiskā ceļā, bez vardarbības, mīkstinot kapitālismā valdošo nevienlīdzību, paaugstinot sabiedrības sociālās nodrošinātības līmeni, diferencējot nodokļus (lielāki ienākumi - lielāki nodokļi), iesaistot darbiniekus uzņēmumu pārvaldē utml.

Komunistiskās ideoloģijas paveidi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrīnais jeb primitīvais komunisms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Komunisma pamatidejas teorētiskās konstrukcijas iezīmes parādās jau Platona sacerējumā "Valsts". Taču pati par sevi tā nav nekas jauns un oriģināls, jo sakņojas jau pirmatnējās kopienas sociālajās un īpašumattiecībās. Lielīpašuma kopības ideja atrodama arī Bībelē - Jaunajā Derībā, - aprakstot sākotnējās kristiešu kopienas dzīvi (Apustuļu darbi).

Utopiskais komunisms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz ar Reformācijas dzimšanu, XVI gs. Rietumeiropā atdzimst arī t.s. primitīvā komunisma ideja, meklējot pasaules uzlabošanas paraugu pirmo kristiešu kopienu dzīvē un vērtībās. Parādījās virkne utopisko teoriju - piem., Tomasa Mora "Utopija", Tomazo Kampanellas "Saules pilsēta", u.c., - kā arī centieni realizēt šādu "komunistisku" kopienu dzīvi praksē (Tomass Mincers, Džirolamo Savonarola). XVIII-XIX gs. mijā utopiskā komunisma ideja iegūst jaunu spēku t.s. utopisko sociālistu paaudzē (Roberts Ovens, Anrī Sensimons, Šarls Furjē u.c.).

Marksisms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

XIX gs. vidū, visnotaļ pasliktinoties algoto pilsētas strādnieku (t.s. proletariāta) dzīves līmenim un darba apstākļiem, toties palielinoties nostrādinātībai, radās labvēlīga augsne šādām vienlīdzības idejām. Tās pārstrādāja un apkopoja jaunā koncepcijā Vācijas impērijā divi kreisie domātāji - Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss, - radot jaunu politiski ideoloģisku strāvojumu, ko pieņemts dēvēt par "marksismu". Tad arī radās pats jēdziens "komunisms" un tā definīcija, kā arī marksistiskās jeb sociāldemokrātiskās politiskās partijas Eiropā.

Kā opozīcija klasiskajam marksismam, izveidojās arī t.s. Marksisma revizionisms (Eduards Bernšteins, Karls Kautskis).

Anarhokomunisms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

XIX gs. otrajā pusē parādījās vēl viens anarhisma novirziens, t.s. anarhokomunisms, kura teorētisko koncepciju izstrādāja kņazs Pjotrs Kropotkins (kr. Пётр Алексеевич Кропоткин, 1842.-1921.). Anarhokomunistu mērķis ir ieviest bezvaras sabiedrību, kurā nepastāvētu hierarhija un piespiešana un, tāpat kā komunistu, ražošanas līdzekļu kopīpašums.

Ļeņinisms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas impērijā 1903. gadā no KSDSP atšķēlās tās radikālais spārns Vladimira Uļjanova (Ļeņina) vadībā, izveidojot KSDSP(b) partiju. Par partijas ideoloģiju tika pieņemts Ļeņina izveidotais marksisma traktējums, t.s. ļeņinisms jeb marksisms-ļeņinisms (selektīva Marksa, Engelsa u.c. sociāldemokrātijas ideologu ideju atlase, pārveidojot to visu pēc Ļeņina domām Krievijas sabiedrībai piemērotākā veidā). Par savu mērķi uzskatot vispirms sociālisma un tad komunisma ieviešanu, partija pēc 1917. gada Oktobra revolūcijas pārdēvējās par Krievijas komunistisko (boļševiku) partiju (kr. Российская коммунистическая партия (большевиков) - РКП(б)).

Kā atsevišķa programma tika izstrādāta t.s. kara komunisma politika.

Staļinisms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Staļina nākšanas pie varas PSRS, tika veikta ievērojama ļeņinisma koncepcijas revīzija, pārstrādājot to piemērotāku varas vajadzībām, kā rezultātā par PSKP valdošo ideoloģiju kļuva t.s. staļinisms, kas balstījās uz "PSKP vēstures īsais kurss" (kr. ''Краткий курс истории ВКП (б)") koncepciju.

Trockisms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā opozīcija staļinismam, ar pretenzijām atgriezties pie "tīrā ļeņinisma", XX gs. 20. gados parādījās t.s. trockisms, kā ideoloģiskais tēvs un koncepcijas autors bija Ļevs Trockis (kr. Лев Троцкий, 1879.-1940.).

Maoisms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āzijā, Ķīnā pēc attiecību saraušanas ar PSRS, ĶKP vadītājs Maodzeduns postulēja savu skatījumu uz komunismu - t.s. maoismu, - krietni revidējot iepriekš zināmās koncepcijas: klasiskais marksisms ignorējot zemniecību kā šķiru, līdz ar to Ķīnas TR kā agrārai valstij jāmeklējot savu ceļu, par mērķi izvirzot komunisma sasniegšanu.

Dienvidslāvijas komunisms jeb t.s. titoisms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dienvidslāvijā visai drīz (1948.) pēc 2. Pasaules kara tās līderis Josips Brozs Tito sarāva attiecības ar PSRS, kas pretendēja uz komunistiskās ideeoloģijas nesēja lomu pasaulē, un izstrādāja savu marksisma traktējumu, ko dažkārt dēvē par titoismu jeb Dienvidslāvijas komunismu.

Zinātniskais komunisms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

XX gs. 60. gados PSRS ieviesies termins "zinātniskais komunisms", "viens no trim marksisma-ļeņinisma aspektiem, kas atklāj proletariāta šķiru cīņas, sociālistiskās revolūcijas, sociālisma un komunisma celtniecības kopējās likumsakarības, ceļus un veidus" (viens no obligātajiem mācību priekšmetiem visās augstskolās PSRS teritorijā).

Neomarksisms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]