Desolasjona
| Desolasjona | |
|---|---|
| Isla Desolación | |
 | |
  Desolasjona | |
| Ģeogrāfija | |
| Izvietojums | Klusais okeāns |
| Koordinātas | 53°06′S 73°54′W / 53.100°S 73.900°WKoordinātas: 53°06′S 73°54′W / 53.100°S 73.900°W |
| Arhipelāgs | Ugunszeme |
| Platība | 1352 km² |
| Garums | 130 km |
| Platums | 22 km |
| Krasta līnija | 866 km |
| Augstākais kalns |
Hartes Deika kalns 1097 m |
| Administrācija | |
 Čīle | |
| Reģions | Magaljanesa |
| Demogrāfija | |
| Iedzīvotāji | 0 |
Desolasjona (spāņu: Isla Desolación) ir neapdzīvota Čīlei piederoša sala Ugunszemes arhipelāgā Dienvidamerikas pašos dienvidos. Administratīvi ietilpst Magaljanesas reģiona Magaljanesas provinces Puntaarenasas komūnā. Desolasjona ir arhipelāga ceturtā lielākā sala.
Ģeogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sala uzvietojusies Ugunszemes arhipelāga rietumu galā pie Magelāna šauruma rietumu ieejas. Magelāna šaurums ziemeļos to atdala no Rjesko salas, Karalienes Adelaidas arhipelāga un kontinenta Munjosa Gamero pussalas, bet Avras šaurums dienvidaustrumos — no Santainesas salas. Sala kalnaina, augstākais punkts 1097 m vjl. Krasti stipri izroboti, daudz līču un pussalu; lai arī sala ir tikai 130 km gara un 22 km plata, krasta līnijas garums ir 866 km. Piekrastē daudz mazāku saliņu, lielākās no kurām ir Rekaladas, Bjūklērka un Vīka salas. Salā valda vēss piejūras klimats, biežs lietus un stiprs rietumu vējš. Sala ietilpst Kaveskaru nacionālā parka teritorijā.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Salas krastus kopš 6000 gadu tālas senatnes līdz pat 20. gadsimta sākumam apdzīvoja kaveskaru indiāņi. Līdz 19. gadsimta beigām, līdz tika atklāts Avras šaurums dienvidaustrumos, Desolasjonu uzskatīja par Santainesas salas daļu un dēvēja par Pamestības Zemi (Tierra de la Desolación).[1] Pirmos minējumus par šauruma eksistenci izteica 1828.—1830. gadā britu ekspedīcija Filipa Pārkera Kinga vadībā ar kuģi Beagle, kas pētīja salas ziemeļu un dienvidu krastus.