Čīle

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Čīles Republika
República de Chile
Čīles Republikas karogs Čīles Republikas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
DevīzePor la razón o la fuerza
"Ar spēku vai taisnību" (spāniski)[1]
HimnaHimno Nacional de Chile (spāniski)
Location of Chile
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Santjago1
950) 33°26′S 70°40′W
Valsts valodas spāņu valoda
Valdība Unitāra prezidentāla republika
 -  Prezidents Mišela Bačeleta
Neatkarība no Spānijas 
 -  Pirmā nacionālā valdība 1810. gada 18. septembrī 
 -  Deklarēta 1818. gada 12. februārī 
 -  Atzīta 1844. gada 25. aprīlī 
Platība
 -  Kopā 756 950 km² (38.)
 -  Ūdens (%) 1,07²
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2010. g. 17 031 873 (60.)
 -  Blīvums 22/km² (194.)
IKP (PPP) 2008. gada aprēķins
 -  Kopā $243,357 miljardi[2] 
 -  Uz iedzīvotāju $14 529[2] 
Džini koef. (2006) 54[3] (augsts
HDI (2007) 0,878 (augsts) (44.)
Valūta Čīles peso (CLP)
Laika josla n/a (UTC-4)
 -  Vasarā (DST) n/a (UTC-3)
Interneta domēns .cl
ISO 3166-1 kods 152 / CHL / CL
Tālsarunu kods +56
1 Likumdošanas orgāni darbojas Valparaiso.
2 Ieskaitot Lieldienu Salu un Isla Sala y Gómez; neiekļauj Veidne:Unit sqkm Antarktikā.

Čīle (spāņu: Chile, izruna [ˈʧile]), oficiāli Čīles Republika (República de Chile), ir valsts Dienvidamerikā. Skatoties kartē, Čīle izskatās kā šaura un gara zemes josla Dienvidamerikas dienvidrietumu krastā. Čīle ir dažādu fizikālu ekstrēmu zeme, piemēram, ziemeļos atrodas Atakamas tuksnesis, kas ir viens no sausākajiem pasaulē, savukārt dienvidos klimats ir vējains un lietains. Ziemeļos Čīle robežojas ar Peru, ziemeļaustrumos ar Bolīviju, bet austrumos ar Argentīnu. Lielākā daļa no sauszemes robežas ir ar Argentīnu. Valsts rietumus apskalo Klusais okeāns. Valsts nosaukuma izcelsme ir neskaidra, bet tiek pieļauts, ka nosaukums "Čīle" ir cēlies no Amerikas indiāņu vārda, kas nozīmē "zemes beigas".

Čīle pārvalda arī vairākas salas Klusā okeāna dienvidos, kas atrodas tālu uz rietumiem no Čīles piekrastes. Tās ir Huana Fernadesa salas, Desventuradasu salas, kā arī Lieldienu sala. Lieldienu sala ir slavena ar agrāko salas iedzīvotāju izveidotajām moai - gigantiskām akmens galvām. Čīlei ir arī teritoriālas pretenzijas Antarktīdā. Čīles Antarktiskā teritorija daļēji pārklājas ar Britu Antarktisko teritoriju un Argentīnas Antarktīdu.

Izņemot Čīles Antarktisko teritoriju, valsts platība ir 756 950 km². Ziemeļu-dienvidu virzienā Čīle ir aptuveni 4300 km gara. Salīdzinot ar to, Čīle ir šaura valsts, kuras vidējais platums rietumu-austrumu virzienā ir 180 km.

Čīlē ir reģionālā politiskā vara kopš 1880. gadiem. Valstī ir arī attīstīta kultūras un tautsaimniecības dzīve. Čīles kultūra ir veidojusies dinamiski sajaucoties eiropiešu un indiāņu tradīcijām. No svarīgākajiem tautsaimniecības produktiem ir varš, zivis un vīns.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amerikas pamatiedzīvotāji, kuri galvenokārt bija zvejnieki un mednieki-vācēji, apdzīvoja Čīles teritoriju tūkstošiem gadu pirms tur ieradās eiropieši. Līdz aptuveni 2000. gadam pirms mūsu ēras daudzos Čīles apgabalos bija attīstījusies lauksaimniecība un lopkopība. Tihuanaki, nozīmīga pirmskolumba civilizācija, kas apdzīvoja Titikakas ezera dienvidu teritorijas, vēlāk izplatījās Čīles ziemeļos. 15. gadsimta sākumā Inku impērija izpletās uz dienvidiem līdz pat Maules upei Čīles centrālajā daļā. Tālāk uz dienvidiem inki nespēja iekarot vai pakļaut kareivīgo un neatkarīgo mapuču cilts apdzīvoto teritoriju.

Pedro de Valdivija.

1541. gadā Pedro de Valdivija (Pedro de Valdivia) dibināja Santjago, pirmo eiropiešu apmetni Čīles teritorijā. Tomēr spāņu skaits pieauga ļoti lēni, daļēji tāpēc, ka bija ļoti maz zelta, kas varētu dot peļņu Spānijai. Turklāt Spānija nevarēja pārvarēt mapuču un citu Amerikas indiāņu pretestību apgabalos uz dienvidiem no Biobio upes.

Spānija pārvaldīja Čīli no Limas, Peru, tomēr šai dienvidu zemei tika pievērsta ļoti maza uzmanība. Tādēļ spāņu kolonistus bieži apdraudēja angļu un nīderlandiešu pirāti, kas siroja gar piekrasti. Viņi bija arī pakļauti saraustītai kara darbībai ar mapučiem, kas bija jau apguvuši spāņu kara taktiku. Mapuči pretojās iebrucējiem sīvā partizānu karā, kas ilga vairāk nekā 300 gadus.

1810. gada 18. septembrī Čīle deklarēja neatkarību no Spānijas, un 1818. gadā ģenerāļu Bernardo O'Higinsa (Bernardo O'Higgins) un Hosē de Sanmartina (José de San Martín) vadībā tika izcīnīta uzvara, kas pilnībā nodrošināja Čīles neatkarību. O'Higinss kļuva par diktatoru un mēģināja veikt vairākas reformas, kuru mērķis bija sniegt palīdzību nabadzīgajiem cilvēkiem. Bet oligarhija, tas ir, turīgie zemju īpašnieki, nostājās pret viņu, tādēļ 1823. gadā O'Higinss bija spiests atkāpties no amata. 1833. gadā tika izstrādāta Čīles konstitūcija, kas pieprasīja centralizētu valdību. Čīle kļuva pazīstama kā samērā stabila demokrātija, lai gan reālā vara bija koncentrēta oligarhu rokās.

1835. gada tautas skaitīšanā tika saskaitīti vairāk nekā viens miljons čīliešu, bet 19. gadsimta beigās iedzīvotāju skaits bija jau trīskāršojies, galvenokārt tāpēc, ka valstī ieceļoja imigranti no Vācijas, Īrijas, Skotijas, Francijas un citām (lielākoties Eiropas) valstīm. Tajā pašā laikā nozīmīgas izmaiņas tehnoloģijās un ārzemju investori veicināja Čīles rūpniecību nozaru izaugsmi. Arī tirdzniecība kļuva daudz perspektīvāka, jo tajā ienāca liberālāka politika. Tas parasti ir labvēlīgi priekš brīvā tirgus, bet konservatīvie atbalstīja tradicionālo politiku, tostarp ierobežojumus attiecībā uz importu. Konservatīvie dominēja Čīles politikā līdz 1861. gadam, bet pēc tam liberāļi valdīja līdz 1891. gadam.

Klusa okeāna karš: Ikikes kauja 1879. gada 21. maijā.

Šajā laika periodā strīdi par nātrija nitrāta raktuvēm Atakamas reģionā izraisīja Klusā okeāna karu (1879—1883). Čīles bruņotie spēki kara laikā pieveica Peru un Bolīvijas bruņotos spēkus un pārņēma daļu no Atakamas. Tādēļ Bolīvija zaudēja izeju uz Kluso okeānu. Neskatoties uz šīm uzvarām, nesaskaņas starp Čīles konservatīvajiem un liberāļiem turpinājās un daļēji bija cēlonis pilsoņu karam, kas sākās 1891. gadā.

Sākoties 20. gadsimtam, valstī radās jaunas politiskās un ekonomiskās problēmas. Čīle palielināja nātrija nitrāta (pazīstams arī kā Čīles salpetris) eksportu, kas pasaules tirgū izraisīja gan neparedzamu cenu uzplaukuma, gan lejupslīdi. Ienākumi strauji pieauga Pirmā pasaules kara laikā, kad nitrāts tika pārdots Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropas valstīm, vēlāk tirgus samazinājās, kas uz dažiem gadiem traucēja attīstīties Čīles tautsaimniecībai.

1925. gadā tika izstrādāta jauna konstitūcija, jo valstī bija politiskas nesaskaņas un darba ņēmēji izvirzīja prasības pēc labākiem dzīves apstākļiem. Tajā tika paredzēta visprogresīvākie sociālie likumi Latīņamerikā, tostarp sociālās drošības sistēma. Tomēr 1930. gados esošā Lielā depresija izraisīja strauju vara eksporta krišanos. Šī iemesla dēļ uz ilgāku laiku valstī bija liela politiskā nestabilitāte.

Otrā pasaules kara un Korejas kara laikā 1950. gadu sākumā Čīles tautsaimniecība atguvās. Palielinājās pieprasījums pēc vara, kas palielināja arī valsts ienākumus. Šie ienākumi tika novirzīti izglītības sistēmas uzlabošanā un rūpniecības attīstības atbalstīšanā. Šajā laikā tika veiktas arī dažas politiskās reformās, piemēram, 1949. gadā sievietes ieguva tiesības balsot.

Valdivijas iela pēc 1960. gada zemestrīces.

1960. gada un 1965. gada Čīles zemestrīces bija ļoti postošas, kuras atkal iedragāja Čīles tautsaimniecību. 1965. gadā prezidents Eduardo Frei (Eduardo Frei) uzsāka tālejošas ekonomiskās un sociālās reformas, bet gan kreisi, gan labēji noskaņotie politiskie radikāļi kritizēja viņa darbību.

1970. gadā Salvadors Aljende (Salvador Allende) kļuva pirmo brīvi ievēlēto sociālisma prezidentu Rietumu puslodē. Viņa programmā tika ietverta lauksaimniecības reforma un valsts kontrole pār raktuvēm un banku. Tomēr daudzas izmaiņas tika slikti izplānotas. Turklāt Aljende nostājās pret varenajiem un bagātajiem Čīles iedzīvotājiem, kā arī pret Amerikas Savienotajām Valstīm, kas nogrieza palīdzību, apturēja tirdzniecību un slepeni mazināja Aljendes valdības varu. Tautsaimniecība sāka sabrukt 1973. gadā, kad notika asiņains militārs apvērsums. Nemieru laikā Aljende nomira prezidenta pilī, lai gan nav īsti skaidrs, vai viņu nogalināja militāristi vai tomēr viņš pats veica pašnāvību.

Augusto Pinočets - Čīles militārais diktators.

Militārais režīms, kad varu Čīlē pārņēma ģenerālis Augusto Pinočets, bija ļoti represīvs. Diktators likvidēja politiskās partijas un arodbiedrības. Bieži tika pārkāptas cilvēktiesības, cilvēki tika pakļauti vardarbībai. Diktatūras drošības aģenti spīdzināja un nogalināja tūkstošiem politiski ieslodzītos. Tautsaimniecības nozarē režīma laikā tika atcelta valdības kontrole pār rūpniecību un komercdarbību, tika ieviesti zemi nodokļi un citi stimuli, kas veiksmīgi piesaistīja ārvalstu investorus. Pēc ilgstošiem pilsoņu protestiem un pēc 1988. gada tautas balsojuma tika pārtraukta Pinočeta diktatūra, bet 1989. gadā Pinočets atļāva atgriezties demokrātijai.

Nākošie prezidenti Patrisio Ajlvins (Patricio Aylwin) un Eduardo Frei, juniors (Eduardo Frei, Jr) palīdzēja virzīties Čīlei uz stabilāku demokrātiju, vienlaikus risinot sarežģītus ekonomikas jautājumus. Arī Pinočetam joprojām bija liela ietekme valdība līdz pat 1999. gadam un vēl arī 2000. gadu sākumā. Šajā laikā vairāki simti cilvēku iesniedza pret Pinočetu gan Čīles, gan ārvalstu tiesās prasības par cilvēktiesību pārkāpumiem viņa valdīšanas laikā. Viņš tā arī ne reizi nestājās tiesas priekšā. Pinočets nomira 2006. gada 10. decembrī.

2000. gadā tika ievēlēts pirmais sociālistu prezidents kopš Salvadora Aljendes. Tas bija Rikardo Lagoss (Ricardo Lagos). Viņš piekopa atturīgu politiku, kuras galvenais mērķis bija uzlabot valsts ekonomisko stāvokli, samazināt nabadzību un finansēt sociālās programmas. 2005. gadā no Čīles konstitūcijas tika izņemti vairāki nedemokrātiski punkti, kas tika izstrādāti un pievienoti 1980. gadā Pinočeta režīma laikā. Viena no svarīgajām izmaiņām bija tā, ka Čīles prezidentam tika dota pilnvaras atlaist Čīles bruņoto spēku un Čīles policijas vadītājus. Otra nozīmīga izmaiņa bija prezidentūras termiņa samazināšana no sešiem uz četriem gadiem.

Čīles politiskajā vēsturē nozīmīgs bija 2006. gads, kad par prezidentu pirmo reizi tika ievēlēta sieviete. Tā bija sociālistu partijas pārstāve Mišela Bačeleta. Ironiski ir tas, ka viņa bija viena no daudzajiem politiskajiem ieslodzītajiem, kas cieta Pinočeta režīma laikā.

Ģeogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Čīles administratīvā iedalījuma karte.

Valsts pašos dienvidos atrodas Ugunszemes sala, kas ir tālākais kontinenta dienvidu punkts virzienā uz Antarktīdu. Daļa salas pieder Čīlei, bet daļa Argentīnai. Salu no pārējā kontinenta atdala Magelāna šaurums, caur kuru reiz 16. gadsimtā pirmo reizi devās jūras braucējs Magelāns.

Šis šaurums ir diezgan noslogots starpkontinentu kuģu satiksmes dēļ un tiek izmantots, lai apbrauktu kontinentu. Ugunszemē valda aukstākais klimats kontinentā, atskaitot kontinenta augstkalnu reģionus. Vidējā gaisa temperatūra ziemas mēnešos šeit ir zem nulles vai tuvu nulle grādiem. Čīlē ir daudz derīgo izrakteņu, tiek iegūts varš, sudrabs, zelts, molibdēns, dzelzsrūda, kā arī dimanti u.c. Liela daļa valsts rūpniecības ir orientēta šo derīgo izrakteņu ieguvē, apstrādē un eksportā. Valstī ir attīstīta melnā un krāsainā metalurģija, kokapstrāde un celulozes rūpniecība, mašīnbūve un metālapstrāde, kā arī pārtikas rūpniecība. Čīle ir pazīstama ar saviem vīniem.

Klimats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts klimats ir daudzveidīgs, ko var izskaidrot ar valsts ģeogrāfisko izvietojumu no ziemeļiem uz dienvidiem, piekrastes daudzajām straumēm un Andu kalnu masīva ietekmi. Valsts ziemeļu daļā valda tropiskais tuksneša klimats. Vidējās mēneša temperatūras svārstās no +12°С ziemās ( maijs-augusts) līdz +22°С vasarās (decembris-marts), maksimālās temperatūras ap +38°С. Čīles ģeogrāfiskā izvietojuma daudzveidība dod iespēju apmeklēt valsti jebkurā laikā.

Šajā ekonomiski attīstītajā valstī ir gan vulkāni, gan ledus tuksneši, gan līdzenumi, kur valda no ļoti mitra un auksta mērena klimata valsts dienvidos līdz ļoti sausam tropu klimatam valsts ziemeļos. Lielākā apdzīvotība ir valsts centrālajā daļā, kur valda silts mērenais un subtropu klimats. Šajā valsts daļā atrodas lielākā daļa lielo pilsētu un galvaspilsēta Santjago, kā arī lielākā daļa lauksaimnieciskās ražošanas. Klimatu Čīlē nosaka aukstā Humbolta straume, kura nes aukstus ūdeņus no antarktiskā reģiona gar visas valsts piekrasti tālāk uz ziemeļiem gar visu Dienvidamerikas kontinentu līdz pat Ekvadorai ekvatora tuvumā. Nokrišņus atnes mitras antarktiskās gaisa masas, sajaucoties ar uzsilušām reģiona vai okeāna gaisa masām. Ciklonu darbība reģionā ir saistāma pārsvarā ar ļoti aktīvo un vētraino Antarktīdu. Lielais attālums no antarktiskā reģiona līdz pašiem valsts ziemeļiem liedz ienākt mitrām gaisa masām valsts ziemeļu daļā no Antarktikas, kas savukārt nosaka to, ka valsts pašos ziemeļos valda ļoti sauss tropu klimats.

Iedzīvotāji[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Čīles komanda

2009. gadā Čīles iedzīvotāju skaits bija 16 970 000, no kuriem apmēram 8,8 miljoni jeb 52,7 % bija baltās rases pārstāvji,[4] bet metisi 44 %.[4] Citi pētījumi liecina, ka baltās rases iedzīvotāju skaits veido 64-90 % Čīles populācijas.[5][6] Čīle ir piedzīvojusi vairākus imigrācijas viļņus, kuru laikā valstī apmetās spāņi, itāļi, īri, francūži, grieķi, vācieši, angļi, horvāti un palestīnieši.

Pamatiedzīvotāji[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

2002. gada tautas skaitīšanas dati liecina, ka 4,6% Čīles iedzīvotāju sevi uzskata par Amerikas indiāņu pēctečiem.

Iedzīvotaji kas tiek pieskaitīti atzītajām iedzimto kopienām (2002)[7]
alakalufi 2,622 0.02% mapuči 604,349 4.00%
atakameni 21,015 0.14% kečvi 6,175 0.04%
aimari 48,501 0.32% rapanujieši 4,647 0.03%
kolla 3,198 0.02% jagani 1,685 0.01%

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Čīle