Dienvidu Tules salas
Dienvidu Tules salas | |
---|---|
Dienvidu Tules salu satelītaina | |
Ģeogrāfija | |
Izvietojums | Atlantijas okeāns |
Koordinātas | 59°27′0″S 27°18′0″W / 59.45000°S 27.30000°WKoordinātas: 59°27′0″S 27°18′0″W / 59.45000°S 27.30000°W |
Salu skaits | 3 |
Galvenās salas | Kuka sala, Tules sala, Belinshauzena sala |
Platība | 36 km² |
Augstākais kalns |
Hārmera kalns 1115 m |
Administrācija | |
Dienviddžordžija un Dienvidsendviču Salas | |
Demogrāfija | |
Iedzīvotāji | 0 |
Dienvidu Tules salas Vikikrātuvē |
Dienvidu Tules salas (angļu: Southern Thule) ir neapdzīvotu vulkānisku salu grupa Atlantijas okeāna dienvidos Dienvidsendviču salu arhipelāgā. Sastāv no trim galvenajām salām — Kuka salas, Tules salas un Belinshauzena salas, un vairākām sīkām saliņām un klintīm. No ziemeļaustrumos esošās Bristola salas tās atdala Fostera šaurums. Visas trīs salas tiek uzskatītas par aktīviem vulkāniem, kas, iespējams, agrāk bijusi vienota zemes masa. Duglasa šaurums starp Kuka un Tules salām ir applūdusi vulkāna kaldera, vēl viena applūdusi kaldera ir dienvidos no Morisa šauruma Kuka salas austrumu piekrastē.[1]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Salas 1775. gada 31. janvārī atklāja britu jūrasbraucēja Džeimsa Kuka ekspedīcija, bet laikapstākļu dēļ nespēja noteikt, vai tās ir atsevišķas salas, vai daļa no lielākas zemes masas un nosauca to par Dienvidu Tuli pēc mītiskās Tules Atlantijas okeāna ziemeļos. Salu atsevišķo statusu 1819. gadā noteica Krievijas ekspedīcija jūrasbraucēja Fabiāna fon Belinshauzena vadībā.
No 1955. gada janvāra līdz 1956. gada sākumam Tules salā darbojās argentīniešu vasaras polārstacija Tenjente Eskivela, bet no 1976. gada līdz 1982. gadam — vissezonas stacija Korveta Urugvaja.