E-1 (Mēness zonde)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

E-1 jeb Je-1 bija PSRS kosmisko aparātu projekts, lai sasniegtu Mēnesi. Tika mēģināts palaist septiņus aparātus, bet tikai ar pēdējo (Luna-2) izdevās ietriekties Zemes dabīgā pavadoņa virsmā, kas notika pirmoreiz cilvēces vēsturē. Projektu īstenoja OKB-1 Sergeja Koroļova vadībā.

Projekta vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sagatavošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sergejs Koroļovs konkrētu Mēness izpētes programmu piedāvāja 1957. gada beigās. 1958. gada 20. martā PSRS valdība izdeva lēmumu, kas paredzēja Mēness staciju un trīspakāpju raķetes 8K72 (uz R-7 bāzes) izstrādi vairākos posmos:

  • E-1 paredzēja otrā kosmiskā ātruma sasniegšanu un kosmiskā aparāta ietriekšanos Mēness virsmā;
  • E-2 — Mēness aplidošanai, pretējās puses fotografēšanai un attēlu nosūtīšanai pa radiokanālu uz Zemi;
  • E-2AE-2 rezerves variants;
  • E-3 — trāpījums Mēness virsmā ar uzliesmojumu, ko vizuāli varētu fiksēt no Zemes; pie kam uzliesmojumu varētu realizēt ar kodolsprādzienu.

Projekta indekss E-1 (latviski: "Je-1") tika piešķirts, iespējams, no nesējraķetes 8K72 trešās pakāpes Blok E apzīmējuma.[1] Pēc citas versijas E-1 bija nākamais OKB-1 izstrādājums pēc D-1 (Sputņik-3) alfabētiskā secībā.[2] Tajā laikā kosmiskajam aparātam īpaša nosaukuma nebija, to sauca par iekārtu (vai atdalāmo) konteineru.

Programmu ar konkrētiem startiem, kas paredzēja Mēness virsmas sasniegšanu, apstiprināja 1958. gada 2. septembrī. Bija jāpaspēj jau septembrī, jo ASV sāka realizēt Mēness izpētes programmu Pioneer, un jau 17. augustā notika pirmais palaišanas mēģinājums (Pioneer 0, neveiksmīgs).

Lidojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais starts notika 1958. gada 23. septembrī, bet nesējraķete avarēja 87. lidojuma sekundē. Līdz gada beigām notika vēl divi neveiksmīgi palaišanas mēģinājumi.

1959. gada 2. janvārī beidzot izdevās Mēness virzienā palaist kosmisko aparātu ar raķetes pēdējo pakāpi. Kļūmes dēļ aparāts tika ievadīts trajektorijā, kura neskāra Mēnesi, tādēļ aparāts pagāja aptuveni 6000 km attālumā no Mēness virsmas un iegāja heliocentriskā orbītā. Padomju propaganda šo neveiksmi pasniedza kā lielu sasniegumu, nosaucot aparātu par "jaunu planētu", "Mečta", noklusējot faktu par paredzēto mērķi.[3] Vēlāk šī zonde tika nosaukta par "Luna-1".

Pēc Luna-1 rezultātiem un nesējraķetes celtspējas palielināšanas zondes konstrukcijā tika veiktas nelielas izmaiņas, projektam piešķirot apzīmējumu E-1A. Jauno aparātu mēģināja palaist 18. jūnijā, bet kļūme raķetes otrajā pakāpē neļāva paveikt uzdevumu.

Rudenī tika sagatavotas divas raķetes un trīs aparāti. Sesto aparātu plānoja palaist 6. septembrī, bet starta aparatūras kļūmes dēļ tas nenotika. Nākamais mēģinājums tika nolikts 8. septembrī, bet problēmu dēļ neizdevās laikā iepildīt slāpekli raķetes centrālajā blokā. Trešajā mēģinājumā 9. septembrī pēc starta komandas došanas nenotika dzinēju iedarbināšana, un nolēma raķeti noņemt no starta platformas, to nomainot ar nākamo.[3]

1959. gada 12. septembrī raķete ar E-1A Nr.7 beidzot veiksmīgi tika palaista. Vēlāk tā ieguva nosaukumu Luna-2. 13. septembrī 21:22:24 kosmiskais aparāts nokrita uz Mēness. Līdz ar to projekta galvenais uzdevums bija izpildīts. Vēl vismaz viens lidojumam pilnība sagatavots aparāts palika uz Zemes, jo pēc Luna-2 veiksmīgā lidojuma atkārtot to nebija jēgas.

Startu hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Starta datums Ražotāja nosaukums Oficiālais nosaukums Piezīmes
23.09.1958. E-1 Nr. 1 Nesējraķetes avārija
12.10.1958. E-1 Nr. 2 Nesējraķetes avārija
04.12.1958. E-1 Nr. 3 Nesējraķetes avārija
02.01.1959. E-1 Nr. 4 Luna-1 Palidoja garām Mēnesim. Pirmais KA, kas atstājis Zemes gravitāciju
18.06.1959. E-1A Nr. 5 Nesējraķetes avārija
E-1A Nr. 6 Starts nenotika nesējraķetes problēmu dēļ
12.09.1959. E-1A Nr. 7 Luna-2 Pirmais trāpījums Mēnesī

Nākamie aparāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Luna-2 lidojuma tika realizēts projekts E-2 — Mēness pretējās puses fotografēšana, ko veica Luna-3.

Kosmiskā aparāta uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

E-1 zonde bija līdzīga pirmajam Zemes mākslīgajam pavadonim Sputņik-1. Tai bija lodes forma ar diametru 400 mm. Divas alumīnija un magnija sakausējuma puslodes sava starpā tika savienotas ar 48 skrūvēm. Pie augšējās pussfēras atradās četras antenas stieņu veidā, divi protonu uztvērēji starpplanētu gāzu atklāšanai, divi pjezoelektriskie mikrofoni mikrometeoroīdu triecienu detektēšanai, ka arī stienis ar magnetometru Mēness magnētiskā lauka mērīšanai. Apakšējās puslodes ārpusē atradās vēl divi protonu detektori un divas lentveida antenas.

Lodes iekšienē pie rāmja piestiprināti divi radioraidītāji, uztvērējs, telemetrijas bloks, zinātniskā aparatūra, akumulatoru baterijas. Hermētisko konteineru piepildīja ar slāpekli 1,3 atmosfēru spiedienā. Iekšienē tika uzturēta temperatūra 20 °С, ar ventilatoru pārvietojot gāzi starp korpusa daļām, kurām ārējā virsma bija ar dažādiem optiskās atstarošanas koeficientiem, nodrošinot sasilšanu vai atdzišanu. 19,993 MHz radiofrekvencē tika pārraidīta informācija no zinātniskajām ierīcēm, kā arī konteinera iekšienes temperatūras un spiediena mērījumi. 183,6 MHz kanālā tika pārraidīti orbītas elementu mērījumi.

Lai uz Mēnesi neaiznestu Zemes baktērijas, konteinerā atradās stikla tvertne ar formaldehīda šķīdumu, kuram pēc kosmiskā aparāta trieciena būtu jāsašķīst. Vēl zondē atradās metāliska lode, kas sastāvēja no piecstūru vimpeļiem, uz kuriem bija attēlots PSRS ģerboni, uzraksts "СССР", kā arī aparāta palaišanas gads un mēnesis. Lodē atradās sprāgstviela, kura uzsprāgtu, zondei ietriecoties Mēness virsmā, līdz ar to vimpeļi tiktu izmētāti kā šķembas.

Pēc Luna-1 lidojuma radās iespēja palielināt derīgās kravas masu. Konteinera (E-1A) zinātniskajos instrumentos tika veiktas nelielas izmaiņas — uzstādīts jūtīgāks magnetometrs. Iekšpusē ievietoja divas lodes ar vimpeļiem: viens 75 cm, otrs 12 cm diametrā. E-1 masa bija 361 kg, bet E-1A — 390 kg.

Raķetes trešā pakāpe Blok E bija 5,2 m garumā un 2,4 m diametrā ar masu 1472 kg (E-1 variantā) vai 1511 kg (E-1A variantā). Arī tā pēc kosmiskā aparāta atdalīšanās turpināja lidot pa to pašu trajektoriju un nokrist uz Mēness. Pakāpē tika uzstādīta zinātniskā aparatūra: starojuma uztvērējs, megnetometrs, mikrometeoroīdu detektors, divi raidītāji ar antenām. Zinātnisko un mēriekārtu masa bija 361 kg (E-1) vai 390 kg (E-1A). Trešajā pakāpē atradās iekārta nātrija mākoņa izveidošanai.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]