Eduards fon Bergmanis
| ||||||||||||||
Eduards Liboriuss Firhtegots fon Bergmanis (vācu: Eduard Liborius Fürchtegott von Bergmann, 1852–1900) bija vācbaltiešu izcelsmes Rūjienas luterāņu mācītājs.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Eduards fon Bergmanis dzimis 1852. gada 31. janvārī Rūjienā vietējā luterāņu draudzes mācītāja Riharda fon Bergmaņa (1805-1878) un viņa sievas Bertas Krīgeres (1816-1877) ģimenē kā astotais bērns. Vecākie brāļi Ernests Gustavs Benjamins fon Bergmanis (1836-1907) un Reinholds fon Bergmanis (1850-1913).[1] Studēja filozofiju un teoloģiju Tērbatas universitātē. Studentu korporācijas Livonia loceklis (1872-1875).[2]
Kopš 1876. gada bija palīgmācītājs nāves sava tēva draudzē, bet pēc viņa nāves 1878. gadā kļuva par Rūjienas luterāņu draudzes mācītāju (1878-1889). Draudzei pieaugot, to sadalīja Ziemeļu un Dienvidu Rūjienas draudzē. E. Bergmanis bija Dienvidu draudzes mācītājs, bet latviešu izcelsmes mācītājs Mārtiņš Grosbergs par Ziemeļu draudzes mācītāju. Šajā laikā viņš daudz laika veltīja Bergmaņu dzimtas vēstures apkopošanai, ko izdeva 1886. gadā.
Pēc konflikta ar draudzi viņš 1889. gadā atstāja Rūjienu un par mācītāju Rūjienas Dienvidu draudzē iecēla Kārli Bēru.[3] Pārcēlās uz dzīvi Baku.
Miris 1900. gada 13. septembrī Turcijas pilsētā Dijarbakirā (Diyarbakır).