Eduards fon Keizerlings

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Eduards fon Keizerlings
Grāfs Eduards fon Keizerlings (autors: Loviss Korints, 1900.)
Grāfs Eduards fon Keizerlings (autors: Loviss Korints, 1900.)
Personīgā informācija
Dzimis 1855. gada 15. maijā
Tāšu Padures muiža, Kurzemes guberņa
(Aizputes novads, Kalvenes pagasts, Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1918. gada 28. septembrī (63 gadi)
Minhene, Karogs: Vācija Vācija
Tautība vācbaltietis

Eduards fon Keizerlings (Eduard Heinrich Nikolas Graf von Keyserling, 1855-1918) bija vācbaltiešu cilmes rakstnieks, kas jutekliskā impresionisma stilā aprakstījis 19. gadsimta beigu Kurzemes dižciltīgo sabiedrības tradīciju norietu.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eduards Keizerlings ir dzimis 1855. gada 15. maijā Tāšu Padures muižā (tagad - Kalvenes pagasts) kā desmitais divpadsmit bērnu ģimenē. Cēlies no Kurzemes grāfu Keizerlingu dzimtas. Viņa tēvs Eduards Ernests Hermanis fon Keizerlings (1809-1876) bija ģeologa un ceļotāja Aleksandra fon Keizerlinga vecākais brālis. Māte Teofīle, dzimusi fon Rummele (1816-1894).

Mācījās Kuldīgas vācu ģimnāzijā, no 1875. līdz 1877. gadam studēja tieslietas Tērbatas universitāte, kuru nepabeidza. 1876. gadā nomira viņa tēvs. Uzvedības pārkāpumu dēļ tika izslēgts no studentu korporācijas "Curonia" un nonāca konfliktā ar savu ģimeni. Izstumts no vācbaltiešu sabiedrības, viņš devās uz Vīni, kur studēja filosofiju un mākslas vēsturi. 1887. gadā tika izdots viņa pirmais romāns Fräulein Rosa Herz. Eine Kleinstadtliebe ("Jaunkundze Roza Herca. Mazpilsētas mīla").

Ap 1890. gadu Keizerlings atgriezās dzimtenē un pārvaldīja savas mātes dzimtmuižu. 1892. gadā tapa viņa romāns Die dritte Stiege ("Trešās kāpnes"). Pēc mātes nāves Keizerlings 1895. gadā kopā ar trīs māsām pārcēlās dzīvot uz Minheni. 1903. gadā uzrakstītais romāns Beate und Mareile. Eine Schloßgeschichte ("Beāte un Mareile. Pils stāsts") un novele Schwüle Tage ("Tveicīgās dienas", 1904) iezīmēja pāreju uz literārā impresionisma stilu.

Šajā laikā progresēja viņa hroniskā slimība, kas no 1897. gada spieda pārvietoties uz kruķiem un 1907. gadā noveda līdz aklumam. Paradoksālā veidā tieši pēc 1908. gada sākās produktīvākais periods Keizerlinga daiļradē, kaut arī viņš dzīvoja fiziskās ciešanās izolēti no sabiedrības un diktēja savus darbus savām māsām Henrietei un Elīzei, kas tos pierakstīja. Izceļami stāsti Dumala (1908), Bunte Herzen ("Krāsainās sirdis", 1909) un romāns Wellen ("Viļņi", 1911).

Savu augstāko punktu viņa daiļrade sasniedza Pirmā Pasaules kara laikā, kad tapa romāns Abendliche Häuser ("Vakarīgās mājas", 1914), novele Am Südhang ("Dienvidu nogāzē", 1916) un romāns Fürstinnen ("Firstienes", 1917).

Eduards fon Keizerlings miris 1918. gada 28. septembrī Minhenē.

Nozīme mūsdienās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Keizerlinga darbu motīviem Vācijā tika uzņemtas filmas "Schwüle Tage" (1978), "Am Südhang" (1980), "Beate und Mareile" (1981) un "Wellen" (2005)[novecojusi saite]. Francijā Daniels Vinjē pēc noveles Am Südhang motīviem uzņēma filmu Comédie d'été (1989).

1990. gados Vācijā sākās Keizerlinga daiļrades renesanse, gandrīz viņa stāstu krājumi un romāni no 1998. gada no jauna izdoti lielās tirāžās. Mūsdienu lasītājs atklāja Baltijas aristokrātu pasauli, kas nepavisam nebija "aizmežu sabiedrība, bet sabiedriskā un gaumes ziņā pacēlās līdz tā laika augstākajām virsotnēm" [1].

Godinot Eduarda fon Keizerlinga piemiņu viņa 150. dzimšanas dienā, Vācijas vēstnieks Ekards Herolds atklāja piemiņas plāksni pie Kalvenes pamatskolas (bijušās muižas kungu mājas) ieejas.

Latviešu valodā 1901. gadā izdota viņa drāma "Pavasara upuris" (Ein Frühlingsopfer, tulk. Jēkabs Duburs) un 2004. gadā stāsts "Krāsainās sirdis" (Bunte Herzen, tulk. Silvija Brice).

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romāni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Noveles un stāsti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Drāmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra par Eduardu fon Keizerlingu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Käte Knoop: Die Erzählungen Eduard von Keyserlings. Ein Beitrag zur deutschen Literaturgeschichte; Marburg 1929 [atkārtots izdevums: New York, 1968]
  • Otto von Taube: Nachwort. In: Schwüle Tage und andere Erzählungen. Zürich 1954
  • Richard Brinkmann: Wirklichkeit und Illusion. Studien über Gehalt und Grenzen des Begriffs Realismus für die erzählende Dichtung des 19. Jahrhunderts; Tübingen 1957
  • Benno von Wiese: Eduard von Keyserling. Am Südhang; in: ders., Die deutsche Novelle von Goethe bis Kafka. Interpretationen, 2, Düsseldorf 1962, 280-298
  • Hans Baumann: Eduard von Keyserlings Erzählungen. Eine Interpretation des Romans »Abendliche Häuser«; Zürich 1967
  • Rudolf Steinhilber: Eduard von Keyserling. Sprachskepsis und Zeitkritik in seinem Werk; Darmstadt 1977
  • Richard A. Koc: The German Gesellschaftsroman at the Turn of the Century. A Comparison of the Works of Theodor Fontane and Eduard von Keyserling; Bern 1982 (angliski)
  • Richard Brinkmann: Nachwort. In: Eduard von Keyserling, Fürstinnen. Berlin 1989
  • Richard A. Weber: Color and light in the writings of Eduard von Keyserling; In: Studies in modern German literature 39; New York 1990 (angliski)
  • Peter von Matt: Beiheft zu Eduard von Keyserling, Drei Romane, Stuttgart 1992
  • Susanne Scharnowski: Wahrnehmungsschwellen. Die Krise des Sehens und die Funktion der poetischen Rede in Eduard von Keyserlings Roman »Wellen«; in: Frank Möbus und Nicholas Saul (Hg.), Schwellen - Thresholds - Seuils, Würzburg 1998
  • Gabriele Radecke: „... denn wir leiden ja alle an unverdauten Fragezeichen“. Eduard von Keyserling: Briefe an seinen Neffen Hermann von Keyserling. In: Holger Dauer, Benedikt Descourvières und Peter W. Marx (Hrsg.): „Unverdaute Fragezeichen“. Literaturtheorie und textanalytische Praxis. St. Augustin 1998, S. 169–184.
  • Ulrike Peter: Das Frauenbild im späten Erzählwerk Eduard von Keyserlings. Darstellung an ausgewählten Erzählungen und Romanen; In: Literaturwissenschaft in der Blauen Eule; Essen 1999
  • Gabriele Radecke: Das Motiv des Duells bei Theodor Fontane und Eduard von Keyserling. In: Gabriele Radecke (Hrsg.): „Die Decadence ist da“. Theodor Fontane und die Literatur der Jahrhundertwende. Würzburg 2002, S. 61–77.
  • Gerhard J. Bellinger und Brigitte Regler-Bellinger: Schwabings Ainmillerstrasse und ihre bedeutendsten Anwohner. Ein repräsentatives Beispiel der Münchner Stadtgeschichte von 1888 bis heute. Norderstedt 2003, Seite 193-198
  • Armin von Ungern-Sternberg: „Das rätselvolle Leben zu einer fruchtbaren Wirklichkeit gestalten. Eduard von Keyserlings Erzählungen: Scherz, Melancholie und tiefere Bedeutung; in: Hofmannsthal-Jahrbuch zur europäischen Moderne 12 (2004), S. 255-286.
  • Martin Mosebach: Nachwort. In: Eduard von Keyserling, Schwüle Tage. Erzählungen. Zürich 2005
  • Tilman Krause: Nachwort. In: Eduard von Keyserling, Im stillen Winkel, Erzählungen, Zürich 2006
  • Thomas Homscheid: Eduard von Keyserling - Leben und Werk; Norderstedt 2009


Doktora diserācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ulrich von Stülpnagel: Graf Eduard von Keyserling und sein episches Werk; (Dissertation), Rostock 1926
  • Fritz Löffler: Das epische Schaffen Eduard von Keyserlings; (Dissertation), München 1928
  • Elisabeth Irene Knapp: Bedingungen und Funktion der Ausschnitthematik in den Erzählungen Eduard von Keyserlings; (Dissertation 1970), Bonn 1971
  • Andreas Sturies: Intimität und Öffentlichkeit. Eine Untersuchung der Erzählungen Eduard von Keyserlings; (Dissertation München), Frankfurt a.M. 1990
  • Hannelore Gutmann: Die erzählte Welt Eduard von Keyserlings. Untersuchung zum ironischen Erzählverfahren; (Dissertation), Frankfurt a.M. 1995
  • Beate Jürgens: Farbige Augenblicke. Farbe als Element der Darstellung in Eduard von Keyserlings erzählerischem Werk; Dissertation Mainz 1992
  • Irmelin Schwalb: Eduard von Keyserling. Konstanten und Varianten in seinem erzählerischen Werk ab 1903; (Dissertation, München 1991), Frankfurt a.M. 1993
  • Angela Sendlinger: Lebenspathos und Décadence um 1900. Studien zur Dialektik der Décadence und der Lebensphilosophie am Beispiel Eduard von Keyserlings und Georg Simmels; (Dissertation München 1993), Frankfurt a.M. 1994
  • Antonie Alm-Lequeux: Eduard von Keyserling. Sein Werk und der Krieg? Mit unveröffentlichten Texten von Eduard von Keyserling; (Dissertation Otago/Neuseeland 1995), Paderborn 1996.


Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Fragments no stāsta "Tveicīgās dienas"[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Es biju piebīdījis galdu pie loga un atšķīris grāmatas; jo bija studiju laiks, kā mans tēvs to mīlēja dēvēt.
Ārā saule svilināja puķu dobes. Liliju, rožu smarža karsti lauzās pie manis iekšā, pārņēma manu galvu kā salds, silts dzēriens. Pie kam viss spīdēja tik koši. Gladiolas dega kā uguns, šoltijas bija neciešami dzeltenas. Oļi vizuļoja. Visi tie nekustīgi stāvēja svelmē, dīki un laiski iemidzinošajā sanēšanā, kas piepildīja gaisu.
Mani locekļi kļuva gurdeni."