Aizputes apriņķis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Aizputes apriņķis
(1819—1949)
Aizputes apriņķis 1940. gadā Aizputes apriņķis 1940. gadā
Aizputes apriņķa ģerbonis (1938)
Ģerbonis
Centrs: Aizpute
Platība (1935): 1649,4 km2
Iedzīvotāji (1935): 32148
Blīvums: 19.5 iedz./km2
Izveidots: 1819. gadā
Likvidēts: 1949. gadā
Aizputes apriņķis Vikikrātuvē
Aizputes apriņķa karte ar latviskajiem vietvārdiem un draudžu novadu robežām (1859).
Aizputes apriņķa (līdz 1819. gadam Aizputes pilskunga tiesas) karte ar vāciskajiem un krieviskajiem vietvārdiem (1820).

Aizputes apriņķis (vācu: Kreis Hasenpoth, krievu: Газенпотский уезд) bija administratīva vienība Kurzemes guberņas (1819—1918), Kurzemes un Zemgales hercogistes (1918), Latvijas Republikas (1918—1940), Latvijas ģenerālapgabala (1941—1944) un Latvijas PSR (1940/1944—1949) sastāvā.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aizputes apriņķa rietumu daļa atradās Piejūras zemienē, bet austrumu daļa Rietumkursas augstienē ar stāvu kritumu uz Ventas pusi, bet lēzenu nolaidenumu uz Baltijas jūras pusi. Augstākā vieta apriņķī bija Misiņa kalns (103 m). Bijušo jūras dibenu apriņķa rietumos klāj smiltājs, bet austrumu daļu Ledus laikmeta šļūdoņu sanestais māls. Ventas krastos atsedzas devona laikmeta kaļķakmens un perma cehšteins.

1925. gadā Aizputes apriņķī dzīvoja 33 384 iedzīvotāji. Latvieši veidoja 90% no apriņķa iedzīvotāju kopskaita, vācieši 6%, pārējie bija ebreji un lietuvieši. Luterticībai piederēja 70% iedzīvotāju, Romas katoļu baznīcai 24%, galvenokārt suiti, ebreji bija Mozus ticīgi. 1926. gadā apriņķī atradās Aizputes vidusskola un 34 pagasta skolas. Galvenā nodarbošanās šajā laikā bija zemkopība (aramzeme aizņēma 30%), lopkopība (pļavas un ganības 29%) un zvejniecība (mencas, plekstes, reņģes). Lielākie rūpniecības uzņēmumi bija Aizputes kokzāģētava un kartonāžas fabrika, Nīgrandes kaļķu ceplis, Sakas jēlspirta un ķieģeļu rūpnīca. 1923. gadā meži aizņēma 33% no apriņķa platības, nederīga zeme 8%.

Aizputes apriņķi šķērsoja privātā dzelzceļa līnija Liepāja—Aizpute un Aizputes—Saldus lauku dzelzceļš, kā arī nelietojamie Pāvilostas—Alsungas un Labraga—Pilsberģes lauku dzelzceļa gabali. No 1925. līdz 1929. gadam cauri apriņķa dienvidu daļai tika uzbūvēts Glūdas—Liepājas platsliežu dzelzceļš, bet no 1929. līdz 1932. gadam dzelzceļa līnija Liepāja—Alsunga, ko no 1933. līdz 1935. gadam pagarināja līdz Kuldīgai. Apriņķa vienīgā osta bija Pāvilosta, vienīgā bāka — Akmeņraga bāka, vienīgā pilsēta Aizpute ar 3443 iedzīvotājiem (1927).[1]

Kurzemes guberņas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc pievienošanas Krievijas impērijai Kurzemes guberņā apvienoja Kurzemes un Zemgales hercogistes un Piltenes apgabala zemes, kas līdz 1818. gadam abas saglabāja savu iepriekšējo administratīvo iedalījumu. 1819. gada teritoriāli administratīvās reformas rezultātā izveidoja Aizputes virspilskunga tiesu, ko dēvēja arī par Aizputes apriņķi.[2][3] 1864. gadā Aizputes virspilskunga tiesu likvidēja, sadalot to Aizputes un Grobiņas apriņķos.

Administratīvais iedalījums (1841)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Aizputes pilsēta
  2. Aizputes draudzes novads
  3. Alsungas draudzes novads
  4. Piltenes-Aizputes draudzes novads
  5. Sakas draudzes novads
  6. Valtaiķu draudzes novads
  7. Embūtes draudzes novads
  8. Gramzdas draudzes novads
  1. Grobiņas pilsēta
  2. Liepājas pilsēta
  3. Grobiņas draudzes novads
  4. Durbes draudzes novads

Administratīvais iedalījums (1913)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1913. gadā Aizputes apriņķi ietilpa 28 pagasti un 1 pilsēta:[4][5]

Pagasti

  • Aizputes–Padures (Paddern-Hasenpoth)
  • Aizputes–Pils (Schloß-Hasenpoth)
  • Aizviķu (Aiswicken)
  • Alšvangas (Allschwangen)
  • Apriķu (Appricken)
  • Asites (Assieten)
  • Bases (Bassen)
  • Bātes (Bahten)
  • Briņķu (Brinkenhof)
  • Cīravas (Zirau)
  • Dunalkas (Dubenalken)
  • Dzērves (Dserwen)
  • Embotes (Amboten)
  • Gramzdas (Gramsden)


  • Gudenieku (Guddeneeken)
  • Kaletu (Kalleten)
  • Kazdangas (Katzdangen)
  • Lažas (Laschen)
  • Nīgrandes (Nigranden)
  • Pilsbergas (Felixberg)
  • Pormsātas (Pormsaten)
  • Rudbāržu (Rudbahren)
  • Sieksātes (Sexaten)
  • Tāšu – Padures (Tels-Paddern)
  • Upesmuižas (Bächhof)
  • Vaiņodes (Wainoden)
  • Valtaiķu (Neuhausen)
  • Ziemupes (Seemuppen)

Pilsēta

  • Aizpute (Hasenpoth)

Pirmā pasaules kara laikā izveidots Aizputes-Klosteres pagasts, atdalot to no Lažas pagasta.

Latvijas Republikas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1920. gadā, atdalot no Upesmuižas pagasta, tika izveidots Ulmāles pagasts, bet, atdalot no Pilsbergas pagasta — Labraga pagasts. Pēc tam tie apvienojās Ulmāles-Labraga pagastā.[6][7]

1920. gada jūnijā Grobiņas apriņķim tika pievienoti Gramzdas, Kalētu un Pormsātes pagasti.[8][9]

1922. gadā Aizputes-Padures pagasts pievienots Lažas pagastam.[10]

1923. gadā Upesmuižas pagastu pārdēvē par Sakas pagastu.[11]

1924. gadā Liepājas apriņķim pievieno Aizvīķu, Asītes, Bātas, Embūtes un Vaiņodes pagastus.[12]

1925. gadā pārdēvēti seši pagasti: Aizputes-Klosteres pagasts par Klosteres pagastu, Aizputes-Pils pagasts par Aizputes pagastu, Briņķu pagasts par Nīkrāces pagastu, Pilsberģes pagasts par Jūrkalnes pagastu, Tāšu-Padures pagasts par Kalvenes pagastu un Ulmāles-Labraga pagasts par Ulmales pagastu.[13]

1926. gadā Liepājas apriņķim pievieno vēl divus — Nīgrandes un Ziemupes pagastus.[14]

Aizputes apriņķis 1922. gadā bija 2513,3 km2 liels, bet pēc vairāku šī apriņķa pagastu pievienošanas Liepājas apriņķim 1925. gadā tā platība samazinājās līdz 1905,1 km2 un 1936. gadā vēl līdz 1649,4 km2.

Robežojās ar Ventspils apriņķi, Liepājas apriņķi un Kuldīgas apriņķi, kā arī apriņķim bija 40 km gara jūras piekraste. Lielākās apdzīvotas vietas bija Aizpute, Pāvilosta, Alsunga un Kalvene.

Teritoriālais iedalījums (1940)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas pašvaldību karte (1924—1945)[15]

1940. gada sākumā Aizputes apriņķī bija 1 pilsēta un 19 pagasti.[16]

Pilsēta

Pagasti

Latvijas PSR sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apriņķis tika likvidēts 1949. gada 31. decembrī, tā teritorija iekļauta Aizputes un Alsungas rajonos.[17]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu konversācijas vārdnīca. I. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 152-157. sleja.
  2. Herbord Karl Friedrich Bienemann von Bienenstamm. Neue geographisch-statistische Beschreibung des kaiserlich-russischen Gouvernements Kurland. Der hasenpotische Kreis oder die Oberhauptmannschaft Hasenpot Mitau und Leipzig: G. A. Reyher, 1841 - 135 lpp.
  3. А. Орановский. Материалы для географии и статистики России: Курляндская губерния. Pēterburga, 1862.
  4. Adolf Richters. Baltische Verkehrs- und Adressbücher. Band 2. Kurland. Riga 1912
  5. Волостныя, станичныя, сельския, гминныя правления и управления, а также полицейские станы всей России с обозначением места их нахождения .- Киев : Изд-во Т-ва Л. М. Фиш , 1913
  6. Ulmales pagasts Aizputes apriņķis. Dzīve un darbs. 1936.
  7. Valdības Vēstnesis — 1920.gada 1.februāris
  8. Apriņķu noapaļošana Baltijas Vēstnesis — 1920.gada 5.jūnijs
  9. Valdības Vēstnesis — 1920.gada 7.jūnijs
  10. Valdības Vēstnesis 1922.gada 9.augusts
  11. Pagasta pārdēvēšana Valdības Vēstnesis — 1923.gada 24.janvāris
  12. Likums par Latvijas teritorijas iedalīšanu apriņķos Valdības Vēstnesis — 1924.gada 26.jūnijs
  13. Latvijas pagastu saraksts Valdības Vēstnesis - 1925.gada 3.augusts
  14. Likums par dažu apriņķu robežu grozīšanu Valdības Vēstnesis — 1926.gada 21.decembris
  15. P.Mucenieks. Latvijas pašvaldību iekārta, Rīga 1938.
  16. Okupētās Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums. Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija. Rīga, 1997. ISBN 9984-9256-0-9
  17. Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēts "Par lauku rajonu nodibināšanu Latvijas PSR sastāvā"

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]