Kurzemes guberņa

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kurländisches Gouvernement
Курля́ндская губерния
Kurzemes guberņa
1795 – 1918
Flag Coat of arms
Kurzemes trikolors Kurzemes guberņas ģerbonis.
Location of autonoma teritorija
Kurzemes guberņa, 1820
Pārvaldes centrs Jelgava
Valoda(s) Vācu un latviešu, no 1889. gada krievu
Reliģija Luterānisms
Valdība Autonoma teritorija
Valdnieki ģenerālbubernatori, gubernatori
Vēsturiskais laikmets Jaunie laiki
 - Pēc Polijas-Lietuvas 3. dalīšanas inkorporēta Kurzemes un Zemgales hercogiste
 - Dibināta 1795
 - Pirmais Pasaules karš
 - Likvidēta 1918
 - Pēc Brestļitovskas miera līguma Krievija atsacījās no Kurzemes, tika atjaunota Kurzemes hercogiste
Platība
 - 1847 27 260 km²
 - 1905 27 024 km²
Iedzīvotāju skaits
 - 1847. gadā 516 545 
     Blīvums 18,9 /km² 
 - 1905. gadā 708 700 
     Blīvums 26,2 /km²  (67,9 /mi²)
Statistisko datu avots: Брокгауз и Ефрон, т. 4д (1907, с. 935, II—IV)

Kurzemes guberņa (krievu: Курля́ндская губерния, vācu: Kurländisches Gouvernement) bija viena no trīs Krievijas impērijas sastāvā esošajām autonomajām[1] Baltijas guberņām. Kurzemes guberņas pašpārvaldi nodrošināja savs parlaments – Kurzemes landtāgs. Līdz pat 19.gs. beigām Kurzemes guberņas oficiālā valoda bija vācu valoda. Civilās pārvaldes augstākā vara bija Kurzemes gubernatoram.

Izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzemes guberņa tika izveidota 1795. gadā pēc tam, kad Kurzemes un Zemgales hercogiste un Piltenes apgabals tika inkorporēti Krievijas impērijas sastāvā pēc Polijas-Lietuvas kopvalsts trešās dalīšanas. Napoleona Krievijas karagājiena rezultātā uz neilgu laiku 1812. gadā tika atjaunota Kurzemes, Zemgales un Piltenes hercogiste Polijas un Francijas protektorātā.

Robežas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidzemes guberņa ziemeļaustrumos, Kauņas guberņa un Vācijas impērija dienvidos, Vitebskas guberņa galējos austrumos, Baltijas jūra ziemeļos un rietumos.

Pārvalde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzemes hercogu pils pārtapa par gubernatora rezidenci.

Kurzemes guberņas gubernatoru rezidence atradās Jelgavas pilī, kur bija arī guberņas pārvaldes iestādes. Baltijas ģenerālgubernatūras pastāvēšanas laikā (1801-1876, 1906-1909) Kurzemes gubernatori pakļāvās Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernatoram, kas rezidēja Rīgas pilī.[2]

Līdz Baltijas rusifikācijas periodam gandrīz visi Kurzemes gubernatori bija vācbaltiešu dižciltīgie. Līdz tam pārvaldes valoda guberņas augstākajās iestādēs un tiesās bija vācu valoda, bet pagastu tiesās pēc Kurzemes zemnieku likumiem lietvedība notika arī latviešu valodā.[3]

Tiesas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Guberņas augstāka tiesa (Oberhofgericht) atradās Jelgavā. Katrā virspilskunga iecirknī bija virspilskunga tiesa, bet pilskunga iecirkņos bija pilskunga tiesas. Pilsētu tiesas pakļavās saviem maģistrātiem, bet muizu pagastu tiesas pakļavās pilskungu (apriņķu) tiesām.

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tautība 1834. 1852. 1860. 1867. 1897.
latvieši 320 000 402 000 435 000 460 000 506 000
vācieši 37 654 39 000 40 000 43 518 51 000
ebreji 11 150 24 000 28 000 33 707 38 000
krievi 15 000 12 222 26 000
poļi 13 000 3 000 9 029 20 000
lietuvieši 8 000 8 000 10 000 17 000
baltkrievi 700 700 4 115 12 000
līvi 2 000 2 000 2 541
žemaiši 2 000
čigāni 1 942

Pēc 1834. gada dvēseļu revīzijas datiem Kurzemes guberņā tolaik bija 503 010 iedzīvotāji. Zemnieku skaits sasniedza 329 995, no tiem gandrīz visi bija latvieši, bet atsevišķos guberņas apriņķos dzīvoja arī līvi (Dundagas, Popes un Lubezeres muižu piekrastes zvejnieku ciemos), krieviņi (vairs tikai 15 cilvēku Bauskas apriņķī), lietuvieši (Ilūkstes apriņķī un Palangas apkārtnē) un baltkrievi (apmēram 700, Sēlpils virspilskunga iecirknī). Kā vācieši bija reģistrēti 37 654 iedzīvotāji, vairumā tirgotāji, amatnieki, krodznieki, muižnieki, ierēdņi, luterāņu mācītāji un skolotāji. Kā ebreji bija uzskaitīti 11 150 iedzīvotāji, vairumā amatnieki, sīktirgotāji un vīndeģi muižu spirta brūžos. Poļi dzīvoja galvenokārt Ilūkstes apriņķī un Palangas apkārtnē, kur viņi bija muižu kalpi, amatnieki un krodzinieki. Krievi bija zemnieki (gk. vecticībnieki) Ilūkstes apriņķī, pārējā guberņas daļā dzīvoja izklaidus kā muižu kalpi (dārznieki, kučieri), tirgotāji un ierēdņi pilsētās. Čigānu skaits tajā laikā samazinājās, kaut gan pierakstīti pilsētās, viņi laukos un mežos dzīvoja nomadu dzīvi, nodarbojās ar ubagošanu un zirgu tirgošanu.[4]

Pēc 1857. gada dvēseļu revīzijas datiem Kurzemes guberņā bija 555 003 iedzīvotāju, no tiem 271 902 vīriešu un 283 101 sieviešu.

1895. gada uzskaites liecināja, ka Kurzemes guberņā bija 736 885 iedzīvotāju, no tiem 358 917 vīriešu un 377 968 sieviešu. Pēc 1894. gada datiem Kurzemes guberņā bija: 622 876 zemnieki, 85 830 tirgoņi, sīkpilsoņi un ģilžu amatnieki, 14 382 karavīri, 6511 dzimtas muižnieki, 3908 muižnieki personīgu nopelnu dēļ, 2315 ārzemnieki, 610 garīdznieki un 453 citi iedzīvotāji. No tiem 583 480 bija luterāņi, 68 722 katoļi, 55 470 ebreji, 16 875 pareizticīgie, 6 834 vecticībnieki, 4 592 baptisti, 582 reformāti, 330 citas ticības.

Etniskais sastāvs apriņķos (1897)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem Kurzemes guberņā bija 674 034 iedzīvotāji. Apriņķos bija bija šāds iedzīvotāju etniskais sastāvs: [5]

Apriņķis iedzīvotāji latvieši vācieši ebreji krievi poļi lietuvieši baltkrievi
Aizputes apriņķis 53209 48075 (90,4%) 2859 (5,4%) 1335 (2,5%) 205 (0,4%) 110 (0,2%) 523 (1.0%) 1 (0,0%)
Bauskas apriņķis 50547 44189 (87,4%) 3042 (6,0%) 2170 (4,3%) 247 (0,5%) 122 (0,2%) 550 (1,1%) 0 (0,0%)
Dobeles apriņķis 101313 77815 (76,8%) 11104 (11,0%) 4042 (4,0%) 4852 (4,8%) 953 (0,9%) 1244 (1,2%) 367 (0,4%)
Grobiņas apriņķis 110878 64890 (58,5%) 16942 (15,3%) 7173 (6,5%) 7702 (6,9%) 6400 (5,8%) 6118 (5,5%) 371 (0,3%)
Ilūkstes apriņķis 66461 18955 (28,5%) 1082 (1,6%) 6351 (9,6%) 10121 (15,2%) 11380 (17,1%) 6996 (10,5%) 11478 (17,3%)
Jaunjelgavas apriņķis 64795 53802 (83,0%) 1809 (2,8%) 6037 (9,3%) 1674 (2,6%) 488 (0,7%) 756 (1,2%) 46 (0,1%)
Kuldīgas apriņķis 66335 57415 (86,6%) 5626 (8,5%) 2639 (4,0%) 161 (0,2%) 51 (0,1%) 225 (0,3%) 0 (0,0%)
Talsu apriņķis 61148 54285 (88,8%) 2562 (4,2%) 3829 (6,3%) 153 (0.3%) 41 (0,1%) 24 (0,0%) 11 (0,0%)
Tukuma apriņķis 51076 45456 (89,0%) 2201 (4,3%) 2717 (5,3%) 215 (0,4%) 84 (0,2%) 272 (0,5%) 8 (0,0%)
Ventspils apriņķis 48275 41112 (85,2%) 3790 (7,9%) 1396 (2,9%) 300 (0,6%) 59 (0,1%) 1340 (2,8%) 1 (0,0%)
Guberņā kopā: 100% 75,1% 7,6% 5,6% 3,8% 2,9% 2,7% 1,8%
Kopskaits 674034 505 994 51 017 37 689 25 630 19 688 16 531 12 283
  • Ventspils apriņķī pie lietuviešiem pieskaitīti lībieši

Administratīvais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzemes guberņas karte (ar Jelgavas un Liepājas plāniem) pirms 1801. gada (I. — Sēlpils virspilskunga tiesa, II. — Jelgavas virspilskunga tiesa, III. — Tukuma virspilskunga tiesa, IV. — Kuldīgas virspilskunga tiesa, V. — Piltenes apgabals.

Pēc pievienošanas Krievijas impērijai Kurzemes guberņā apvienoja Kurzemes un Zemgales hercogistes un Piltenes apgabala zemes, kas abas saglabāja savu iepriekšējo administratīvo iedalījumu.

Pēc 1819. gada administratīvās reformas Piltenes apgabalu inkorporēja guberņas teritorijā kā Ventspils pilskunga tiesu (Hauptmannschaft Windau) un Aizputes pilskunga tiesu (Hauptmannschaft Hasenpoth). Kandavas pilskungs pēc 1819. gada reformas pārcēlās uz Talsiem.[6] Kurzemes guberņai pievienoja arī Palangas apvidu līdz Prūsijas robežai. Guberņa bija sadalīta desmit apriņķos jeb pilskunga iecirkņos (Hauptmannschaft), kuru pārvaldes iestādes atradās tā paša nosaukuma apriņķa pilsētās, izņemot Talsus un Ilūksti, kam bija tikai miestu tiesības. Katrā apriņķī bija sava pilskunga tiesa ar vietējo policiju. Līdz 1864. gadam katri divi apriņķi bija apvienoti virspilskunga iecirkņos (Oberhauptmannschaft), kuros atradās guberņas galma tiesai (Oberhofgericht) pakļautas virspilskunga tiesas un evaņģeliski luteriskās baznīcas prāvesta iecirkņiem. Sēlpils virspilskunga tiesa darbojās nevis Sēlpilī, bet gan Jēkabpilī. Detalizēts administratīvais iedalījums atrodams 1841. gadā izdotajā Herborda Kārļa Frīdriha Bīnemaņa fon Bīnenštamma Kurzemes guberņas un Piltenes apgabala ģeogrāfijas un statistikas aprakstā[7]

A. Grobiņas pilskunga tiesa (Hauptmannschaft Grobin)

B. Aizputes pilskunga tiesa (Hauptmannschaft Hasenpoth)

  • II. Kuldīgas virspilskunga tiesa (Oberhauptmannschaft Goldingen):

C. Ventspils pilskunga tiesa (Hauptmannschaft Windau)

D. Kuldīgas pilskunga tiesa (Hauptmannschaft Goldingen)

  • III. Tukuma virspilskunga tiesa (Oberhauptmannschaft Tuckum):

E. Talsu pilskunga tiesa (Hauptmannschaft Talsen)

F. Tukuma pilskunga tiesa (Hauptmannschaft Tuckum)

  • IV. Jelgavas virspilskunga tiesa (Oberhauptmannschaft Mitau):

G. Dobeles pilskunga tiesa (Hauptmannschaft Doblen)

H. Bauskas pilskunga tiesa (Hauptmannschaft Bauske)

I. Jaunjelgavas pilskunga tiesa (Hauptmannschaft Friedrichstadt)

K. Ilūkstes pilskunga tiesa (Hauptmannschaft Illuxt)

1819. gadā pilskunga tiesas (iecirkņus) pārdēvēja par apriņķiem (Kreis).

Draudžu novadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1849. gadā Dundagas draudzē uzceltā Slīteres bāka 6 km no Irbes jūras šauruma.

Kurzemes guberņā bija 33 draudzes, kas reizi trīs gados sūtīja savu delegātu uz Jelgavā notiekošo Kurzemes landtāgu.

Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmets, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija, Livonijas ordenis, Rīgas arhibīskapija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas karaliste, Rīgas brīvpilsēta
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals, Kurzemes kolonijas
Livonijas hercogiste, Inflantijas vaivadija
Zviedru Vidzeme, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudzes, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Oberosts, Latviešu strēlnieki, Iskolats
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Satversmes sapulce, Autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms
Otrais pasaules karš, Vācbaltiešu izceļošana no Baltijas valstīm, Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Izglītības iestādes (1893)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 2 ģimnāzijas - Kurzemes guberņas akadēmiskā ģimnāzija Jelgavā un Nikolaja ģimnāzija Liepājā, 1 proģimnāzija Grīvā,
  • 2 reālskolas (Jelgavas reālskola, Liepājas reālskola), 4 augstākās sieviešu skolas (2 Liepājā, Ventspilī)
  • 1 sieviešu 6-klasīgā skola, 7 jūrskolas, 2 skolotāju semināri (Irlavā un Kuldīgā), 1 zemkopības skola,
  • 19 vīriešu un 4 sieviešu pilsētas skolas, 3 ebreju pilsētas skolas,
  • 7 vīriešu, 5 sieviešu un 3 jauktās sākumskolas, 2 ebreju sākumskolas.
  • 370 evaņģēliski luterisko draudžu skolas ar 25 tūkstošiem skolnieku,
  • 42 ortodokso draudžu skolas, 7 tautas skolas ar krievu mācību valodu, 1 ministrijas lauku paraugskola, 1 ortodoksā sieviešu skola.

Likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzemes guberņu 1915. gada vasarā okupēja ķeizariskās Vācijas karaspēks. De jure tā beidza eksistēt 1918. gada 3. martā, jo Brestļitovskas miera līgums paredzēja Krievijas atteikšanos no tiesībām uz Kurzemi. Tās vietā tika īslaicīgi pasludināta Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošana, vēlāk Baltijas hercogistes dibināšana. 1918. gada 18. novembrī Kurzeme tika pasludināta par Latvijas Republikas daļu.

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Mati Laurs. Katrīna II un muižniecības autonomija Baltijā. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls 2013, Issue 88, p. 31-44.
  2. Latviešu konversācijas vārdnīcas X. sējuma 19 131-19 133 slejas. Rīga, 1933.-1934.
  3. Матерiалы для географiи и статистики Россiи, собранные офицерами Генеральнаго штаба. Курляндская губернiя. Тип. департамента генерального штаба. СПб: 1862 - 602 с. par pārvaldes valodām skat. 398 lpp. (krieviski)
  4. Herbord Karl Friedrich Bienemann von Bienenstamm. Neue geographisch-statistische Beschreibung des kaiserlich-russischen Gouvernements Kurland: Durchgesehen von E. A. Pfingsten - S. 67. G. A. Reyher, 1841. Skatīts: 2012. gada 12. decembris.
  5. Демоскоп Weekly. Первая всеобщая перепись населения Российской Империи 1897 г. Распределение населения по родному языку и уездам 50 губерний Европейской России
  6. Latviešu konversācijas vārdnīca. XXI. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 42 146. sleja.
  7. Herbord Karl Friedrich Bienemann von Bienenstamm. Neue geographisch-statistische Beschreibung des kaiserlich-russischen Gouvernements Kurland, oder der ehemaligen Herzogthümer Kurland und Semgallen mit dem Stifte Pilten. Durchgesehen von E. A. Pfingsten. Nebst den colorirten Plännen der Städte Mitau, Libau und Windau und einer colorirten Karte von Kurland. Mitau und Leipzig: G. A. Reyher, 1841 - 141 lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valstis vai to daļas mūsdienu Latvijas teritorijā Latvijas Republikas mazais ģerbonis.svg
Pirms:
Kurzemes un Zemgales hercogiste
Piltenes apgabals
Kurzemes guberņa
17951918
Pēc:
Kurzemes un Zemgales hercogiste (1918)
Latvijas Republika
Pirms:
Zviedru Vidzeme
Vidzemes guberņa
17211918
Pēc:
Baltijas hercogiste (1918)
Latvijas Republika
Pirms:
Inflantijas vaivadija
Vitebskas guberņas
Latgales daļa

17721917
Pēc:
Latvijas Republika