Sers Edvards Viljams Elgars, Pirmais baronets (angļu: Sir Edward William Elgar, 1st Baronet, dzimis 1857. gada 2. jūnijā, miris 1934. gada 23. februārī) bija angļu komponists.
Dzimis 1857. gadā Vusteras pievārtē klavierskaņotāja un nošu veikala īpašnieka ģimenē. Pretēji valdošajam reliģijai - anglikānismam, Elgars bija katoļticīgs, jo neilgi pirms dzimšanas māte bija pārgājusi šajā konfesijā. Astoņu gadu vecumā Elgaram tika pasniegtas mūzikas stundas, tomēr viņš nekad neieguva formālu akadēmisku mūzikas izglītību, lielā mērā attīstīdamies kā autodidakts. Elgars cerēja doties uz Leipcigas konservatoriju, tomēr tēvs nebija spējīgs to viņam finansiāli nodrošināt. Tā vietā 1872. gadā Elgars sāka strādāt par vietējā advokāta palīgu, tomēr drīz šo darbu pameta un pievērsās muzicēšanai, piedalīdamies mūzikas aktivitātēs Vusterā un Birmingemā. Pirmajos ārzemju ceļojumos 1880. gadā Elgars apmeklēja Parīzi un 1882. gadā - Leipcigu.
Divdesmit deviņu gadu vecumā Elgars apprecējās ar astoņus gadus vecāko ģenerāļa meitu Karolainu Elisu Robertsu, kura kļuva par Elgara sekretāri un palīdzi. Elisas iedrošināta Elgari pārcēlās uz Londonu, lai būtu tuvāk muzikālās dzīves norisēm, tomēr viņa kompozīcijas netika īpaši novērtētas. Elgara slava pamazām auga, līdz 20. gadsimta pašā sākumā, pateicoties tādām kompozīcijām kā variācijas orķestrim "Enigma" (Enigma Variations, 1898–1899) un oratorijai "Gerontija sapnis" (The Dream of Gerontius, 1900), Elgars kļuva par atzītu komponistu. Plaši pazīstama kļuva arī Elgara patriotiskā dziesma "Land of Hope and Glory" (1902), kas kļuva par neoficiālo Anglijas himnu.
1904. gadā Elgars tika iecelts bruņinieka kārtā, pārcēlās uz dzīvi Herefordas pievārtē, kur nodzīvoja līdz 1911. gadam, kad pārcēlās atpakaļ uz Londonu. Pirmā pasaules kara beigās Elgars sāka dzīvot Fitlvortā, Vestsaseksā. Pēc Pirmā pasaules kara Elgars piedzīvoja savas mūzikas popularitātes kritumu. 1920. gadā nomira Elgara sieva. 1923. gadā viņš pārcēlās atpakaļ uz dzimto Vusteršīru. Miris 1934. gadā.
.svg){kind=small}
