Anglikānisms
| Protestantisms |
|---|
| Reformācija |
| Vēsture |
| Kultūra |
| Lielākie atzari |
Anglikānisms (no latīņu anglicanus) ir reformācijā radies protestantisma novirziens. Ar šo vārdu apzīmē arī anglikāņu ticības, tradīcijas un reliģiskās dzīves kopumu. Lielākā anglikāņu daļa (aptuveni 77 miljoni) ir apvienota starptautiskā Anglikāņu sadraudzībā — 44 autonomās nacionālajās baznīcās, kas vēsturiski saistītas ar Anglijas Baznīcu.
Anglikāņu Baznīca apvieno sevī elementus no protestantisma un reformācijas kustības, piemēram, noliedzot pāvesta autoritāti, taču tanī pašā laikā uzskatot sevi par agrīnās apustuļu un viduslaikos izveidojušās Baznīcas tradīciju turpinātāju, nevis jaunu kustību. Arī reliģisko prakšu ziņā anglikānisms apvieno elementus gan no protestantu, gan Romas Katoļu baznīcas. No katoļiem paturēja garīdzniecības iedalījumu trīs pakāpēs — bīskapi, priesteri, diakoni, taču reformēja liturģiju. Arhibīskapa Tomasa Kranmera (1489—1556) izdotajā "Draudzes lūgšanu grāmatā" paturēti daudzi viduslaiku Baznīcas teksti, taču tie pārveidoti protestantisma garā. Mūsdienās anglikānisms aptver ticīgos, kas pārstāv vismaz trīs novirzienus: anglokatolisko, liberālo un evaņģēlisko.
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]Anglikānisma pirmsākumi meklējami Anglijas Reformācijas laikā 16. gadsimtā. 1534. gadā Anglijas parlaments pieņēma Augstākās varas aktu, ar kuru Anglijas karalis Henrijs VIII tika pasludināts par Anglijas baznīcas augstāko vadītāju. Šis lēmums pārtrauca Anglijas baznīcas pakļautību Romas pāvestam.
Henrija VIII valdīšanas laikā baznīcas mācība sākotnēji tika mainīta tikai daļēji, taču viņa dēla Edvarda VI valdīšanas laikā anglikānisms kļuva izteiktāk protestantisks. 1549. gadā tika izdota Kopējās lūgšanu grāmata, ko izstrādāja Tomass Krenmers. Tā kļuva par nozīmīgu anglikāņu liturģijas pamatu.
Marijas I valdīšanas laikā 1553.–1558. gadā Anglija atkal tika tuvināta katolicismam, un protestanti tika vajāti. Pēc viņas nāves tronī stājās Elizabete I, kuras valdīšanas laikā tika nostiprināta neatkarīga Anglijas baznīca. 1559. gadā tika pieņemts Vienveidības akts, bet 1563. gadā apstiprināti Trīsdesmit deviņi ticības artikuli, kas kļuva par vienu no nozīmīgākajiem anglikāņu doktrinālajiem tekstiem.
17. gadsimtā anglikānisma attīstību ietekmēja konflikti starp anglikāņiem, puritāņiem un katoļiem. Anglijas pilsoņu karš un Olivera Kromvela valdīšanas periods radīja būtiskus satricinājumus Anglijas baznīcā. Pēc monarhijas restaurācijas 1660. gadā anglikāņu baznīcas stāvoklis tika atjaunots.
18. un 19. gadsimtā anglikānisms izplatījās ārpus Anglijas, galvenokārt Britu impērijas attīstības un misionāru darbības rezultātā. Dažādās valstīs izveidojās patstāvīgas anglikāņu baznīcas, kas vēlāk tika apvienotas Anglikāņu kopienā.
19. gadsimtā anglikānisma iekšienē attīstījās Oksfordas kustība, kas uzsvēra anglikāņu baznīcas saikni ar senās kristietības tradīcijām un veicināja katoļticībai tuvāku liturģisko praksi.
Mūsdienās anglikānisms ir izplatīts daudzās pasaules valstīs. Anglikāņu baznīcas ir autonomas, bet tās vieno Anglikāņu kopiena, kuras simboliskais vadītājs ir Kenterberijas arhibīskaps.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Anglikānisms.
- Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
- Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
| Šis ar reliģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
