Edīte Piafa
| Edīte Piafa Édith Piaf | |
|---|---|
 Edīte Piafa Roterdamā 1962. gadā | |
| Galvenā informācija | |
| Dzimusi |
Edīte Džovanna Gasiona 1915. gada 19. decembrī Parīze, .svg){kind=small} Francija |
| Mirusi |
1963. gada 10. oktobrī Grasa, Francija |
| Žanri | kabarē, franču šansons |
| Nodarbošanās | dziedātāja, dziesmu autore, aktrise |
| Darbības gadi | 1935—1963 |
Edīte Piafa (franču: Édith Piaf, izrunā: [eˈdit pjaf]), īstajā vārdā Edīte Džovanna Gasiona (Édith Giovanna Gassion; dzimusi 1915. gada 19. decembrī, mirusi 1963. gada 10. oktobrī) bija franču dziedātāja. Tiek uzskatīta par vienu no franču kultūras ikonām. Starp viņas pazīstamākajām dziesmām ir "l'Accordéoniste" (1941), "La vie en rose" (1946), "Hymne à l'amour" (1949), "La Foule" (1957), "Milord" (1959), "Non, je ne regrette rien" (1960). Edīte Piafa ir arī Īva Montāna un Šarla Aznavūra talanta atklājēja.
Dzīves sākuma posms
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Piafa piedzima Parīzē, Bellevilas rajonā ielas akrobāta un kafejnīcas dziedātājas ģimenē. Viņa tika nosaukta par Edīti Džovannu Gasionu (iesauku Piafa (Piaf - zvirbulēns), ar kuru tā kļuva pazīstama pasaulē, viņa ieguva divdesmit gadus vēlāk). Vecāki ar meiteni kopā nedzīvoja. Lielu daļu bērnības Edīte pavadīja tēva mātei piederošajā bordelī Normandijā. Bieži bordeļa darbinieces palīdzēja pieskatīt mazo Edīti. No 3 līdz 7 gadu vecumam slimības dēļ Edīte bija akla. 1929. gadā, 14 gadu vecumā, Edīte kopā ar tēvu sāka uzstāties Parīzes ielās, un pirmoreiz publiski dziedāja. Vēlāk viņa sāka dziedāt ielās patstāvīgi, bieži Parīzes Pigalla rajonā. 17 gadu vecumā Edītei piedzima vienīgais bērns - meitene, kura nomira divu gadu vecumā no meningīta.[1]
Dziedātājas karjera
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1935. gadā Pigalla rajonā Edīti pamanīja Luijs Leplē, kuram piederēja populārs naktsklubs Elizejas Lauku rajonā, un viņš uzaicināja Edīti tajā uzstāties. Leplē, ņemot vērā Edītes nelielo augumu (viņa bija 1,42 m gara), izgudroja dziedātājas iesauku La Môme Piaf - mazais zvirbulēns. 1936. gada 6. aprīlī Leplē tika nogalināts. Policija turēja aizdomās arī Edīti, un tas negatīvi ietekmēja mūziķes tēlu.[2] Tomēr drīz Edīte iepazinās ar dzejnieku Reimonu Asso, kurš spēja panākt Edītes Piafas karjeras tālāku attīstību. 1940. gadā Žans Kokto uzaicināja Piafu piedalīties viņa viencēlienā Le Bel Indifférent.[3]
Otrā pasaules kara laikā Edite Piafa uzstājās koncertos gan Francijā, gan franču ieslodzīto nometnēs Vācijā. Viņa bija saistīta ar franču Pretošanās kustību, un ir zināms, ka viņa ir izglābusi vairākus ebreju māksliniekus.[4]
Pēc kara Piafa ieguva pasaules atzinību, uzstājoties Eiropā, ASV un Latīņamerikā. 1949. gadā aviokatastrofā gāja bojā Piafas mūža mīlestība - bokseris Marsels Serdāns (pasaules boksa čempions 1948. gadā).[5] 1951. gadā Piafa ļoti nopietni cieta autokatastrofā. Ārstniecības laikā Piafa kļuva atkarīga no morfīna.[6]
1958. gadā Piafa ar triumfu sāka uzstāties koncertzālē "Olimpija".
Nāve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Piafai tika atklāts aknu vēzis. Neilgi pirms nāves viņa no savas pēdējās dzīves vietas Kannās gribēja atgriezties Parīzē, jo vēlējās nomirt tur. Piafa nomira ceļā 1963. gada 10. oktobrī. Ķermenis slepeni tika nogādāts Parīzē, bet ziņa par Piafas nāvi tika publicēta tikai 11. oktobrī. Tieši 11. oktobrī mira arī Žans Kokto. Leģenda vēsta, ka Kokto mira, uzzinot par Piafas nāvi.
Parīzes arhibīskaps neatļāva rīkot atvadu mesu Parīzes Dievmātes katedrālē, atsaucoties uz Piafas dzīves veidu. Bēru procesijā katafalks tika vests pa Parīzes ielām, cauri Piafas dzimtajam Bellevilas rajonam, uz Perlašēza kapsētu. Lai pavadītu Piafu pēdējā gaitā, gar ielām bija sapulcējušies cilvēki. Arī pie kapsētas bija ap 40 000 cilvēku liels pūlis. Beigās tomēr kāds katoļu kapelāns novadīja īsu atvadu ceremoniju pie Piafas kapa.[7]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Piaf's Paris». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 14. oktobrī. Skatīts: 2014. gada 6. augustā.
- ↑ «New Friends - New Discoveries». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 13. aprīlī. Skatīts: 2014. gada 6. augustā.
- ↑ «Picking up the pieces». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 18. jūnijā. Skatīts: 2014. gada 6. augustā.
- ↑ «The War Years - Occupation». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 15. novembrī. Skatīts: 2014. gada 6. augustā.
- ↑ «Marcel - Songs for the Dead». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 15. oktobrī. Skatīts: 2014. gada 6. augustā.
- ↑ «Encore une fois». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 15. novembrī. Skatīts: 2014. gada 6. augustā.
- ↑ «Edith Giovanna Piaf».
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Edīte Piafa.
- Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Les Conquêtes de Piaf (franciski)
- Edītas Piafas fotogrāfijas
- Edith Piaf's Paris (angliski)
|