Eirokomunisms
Eirokomunisms bija 1970. un 1980. gadu Eiropas komunistisko partiju tendence veidot doktrīnas, kas atšķīrās no Padomju komunistiskās partijas. Aukstā kara laikā tās centās attālināties un atraidīt Padomju Savienības ietekmi. Šī tendence bija īpaši pamanāma Itālijā, Spānijā un Francijā.[1]
Terminoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Par termina "eirokomunisms" izcelsmi 1970. gadu vidū notika lielas diskusijas, lielākoties to attiecinot uz Zbigņevu Bžezinski un Arrigo Levi. Ārpus Rietumeiropas to dažkārt dēvē par neokomunismu. Šī teorija uzsver lielāku neatkarību no Padomju Savienības.[2]
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Svarīgs eirokomunisma pamats bija Antonio Gramši raksts par marksisma teoriju,[3] kas apšaubīja kreiso sektantismu un mudināja komunistiskās partijas veidot sociālās alianses, lai iegūtu hegemonisku atbalstu sociālajām reformām. Pēc 1989. gada demokrātiskajām revolūcijām gandrīz visas Austrumeiropas komunistiskās partijas pēc būtības vai nosaukuma kļuva par sociāldemokrātiskām partijām. Eirokomunisms faktiski bija kļuvis par normu komunistiskajā kustībā.[4]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Richard Kindersley (redaktors). In Search of Eurocommunism. Macmillan Press, 1981. ISBN 978-1-349-16581-0.
- ↑ «Eurocommunism | Marxism, Socialism, Communism | Britannica». www.britannica.com (angļu). Skatīts: 2024-04-29.
- ↑ Anderson, Perry (1976-12-01). "The Antinomies of Antonio Gramsci". New Left Review (I/100): 5–78.
- ↑ «Eurocommunism | Marxism, Socialism, Communism | Britannica». www.britannica.com (angļu). Skatīts: 2024-04-29.
 | Šis ar politiku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|