Pāriet uz saturu

Ekstensīvā lopkopība

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Ekstensīva lopkopība)
Aitu ganāmpulks Grieķijā
Alpu lauksaimniecība: ekstensīvas ganības augstos kalnos
Āra cūku audzēšana netālu no Cimalmotto (Šveice)

Ekstensīvā lopkopība (no latīņu valodas: extendere — "izstiept, pagarināt") apzīmē lopkopības sistēmas, kurām raksturīga plaša zemes izmantošana ar nelielu mājlopu skaitu un mazāku citu ražošanas faktoru izmantošanu. Tas ir pretstats intensīvajai lopkopībai.

Ekstensīvajā lopkopībā papildus barība lielākoties nav nepieciešama, lopi bieži atrodas ganībās visu gadu. Lai novērstu pārganīšanas radītos postījumus, bieži tiek kombinētas vairākas dzīvnieku sugas. Tās noslogo pļavas atšķirīgos veidos, tāpēc kopumā noslogojums ir ekoloģiski saprātīgs. Tā paša iemesla dēļ kopš senseniem laikiem daudzviet tiek piekopts nomadisms, kurš joprojām ir visizplatītākais un arī vissaprātīgākais lauksaimniecības veids apdraudētu dabisko ganību izmantošanai pasaules sausajos reģionos.[1][2]

Šādā veidā ekstensīvajā lauksaimniecībā tiek izmantota vairāk nekā ceturtā daļa no Zemes sauszemes platības.[3]

Lopkopības sistēma ir uzskatāma par ekstensīvu, ja vismaz viens ražošanas faktors (darbs, zeme, kapitāls) ir ekstensīvs — tātad tiek izmantots tikai nelielā mērā. Mērķis pārsvarā ir rentabli apsaimniekot zemas ražības lauksaimniecības platības. Blīvi apdzīvotās vietās ekstensīvā lopkopība bez tam tiek pielietota arī kultūrainavu saglabāšanai dabas aizsardzības izpratnē.[4]

Kā mērvienība lauksaimniecības in- resp. ekstensivitātes mērīšanai parasti izmantota tā sauktā "liellopu mērvienība", kura apzīmē vienu liellopu, vienu kamieli vai arī, piemēram, 10 aitas vai 12 kazas.

(Tālāk norādītās vērtības nedrīkst jaukt ar dažādu valstu vidējām vērtībām, kurās ir iekļautas gan ekstensīvas, gan intensīvas lauksaimniecības sistēmas.)

Kamieļi ir nesalīdzināmi labāk pielāgoti trūcīgajai tuksnešu veģetācijai nekā liellopi, tāpēc "liellopu mērvienība" šeit spēj dot tikai ļoti aptuvenu salīdzinājumu
Tas pats attiecas arī uz ziemeļbriežiem, tāpēc to populācija ir norādīta skaitļos
Ekstensīvā lopkopība ilgtspējīgai ganību un ainavu aizsardzībai
ganību veids LVE
uz 100 ha, no ... līdz
avots
Subarktiskās tundras un meža tundras 1 līdz 7 ziemeļbrieži
(ekvivalents 0,3-2,1)
spektrs.de[5]
Aukstie tuksneši (Āzija) 0,5-3 Greifsvaldes Universitāte[6]
spektrs.de[5]
Karstie tuksneši (Āfrika, Āzija) 1,8-3,3 FAO[7]
spektrs.de[5]
Aukstie pustuksneši (Āzija) 3—5 | Šulcs[8]
Sausās stepes (Āzija) 5-16 Šulcs[8]
Karstie pustuksneši (Āfrika, Āzija) 6:7-10 spektrs.de[5]
Sausās savannas (Āfrika, Āzija) 8:3-16 spektrs.de[5]
zāles stepes (Āzija) 16-50 Šulcs[8]
Hūtvalde (Centrālā Eiropa) 16-30 ABU Soest[9]
ar barības vielām nabadzīgi zālāji (Centrālā Eiropa) 30-50 ABU Soest[9]
Alpu ganības (Centrālā Eiropa) 50-80 ABU Soest[9]
Ekstensīva zālāju audzēšana 80-150 ABU Soest[9]
Salīdzinājumam: Intensīvā lopkopība 200-600 Šulcs[8]
ABU Soest[9]

Ekstensīvās lopkopības izcelsme ir meklējama Āzijas un Āfrikas ganu klejotāju kultūrās. No tām ir attīstījušās visas mūsdienu ekstensīvās un tā sauktās "tālganību" sistēmas. Tomēr tradicionālās pašpietiekamības īpatsvars nepārtraukti krītas, vienlaikus pieaugot uz tirgu orientētai ražošanai.[10][11]

Ekstensīvas stacionāras (nometnieku) lopkopības sistēmas ir tikpat senas kā nomadisms — galvenokārt mitrākos savannu apgabalos Āfrikā. Mūsdienīgas stacionāras sistēmas sausos reģionos ar pašbarības ražošanu un zemu ganāmpulka blīvumu var atrast piem. B. Altiplano, Serrado, ASV rietumos vai Sāhelā.[12]

Eirāzijas un Amerikas blīvi apdzīvotajos apgabalos galvenokārt tiek piekopta intensīva lopkopība uz mākslīgi izveidotām zālāju platībām. Kā tradicionāla ekstensīva lopkopības forma šeit joprojām pastāv kalnu ganības (galvenokārt Alpos, Norvēģijā, Pirenejos, Karpatos). Dažādu intensīvās lopkopības problēmu dēļ kopš 20. gs. pēdējās trešdaļas atkal sāk pieaugt ekstensīvās lauksaimniecības stratēģijas nozīme mūsdienīgas ekoloģiskās lopkopības formā.

Kopumā ekstensīvo lopkopību var iedalīt pēc šādiem kritērijiem un kombinācijām:

ganību apsaimniekošana Nometnieki zālāju audzēšana

(antropogēnās ganības)
pastorālisms(Ganīšana dabiskos klajumos)
Stacionārā lopkopība turētāji ir nometnieki (pastorālie gani ir daļēji nometnieki) Bioloģiskā lopkopība Rančings
(Mobilā) tālsatiksmes ganīšana vismaz mājdzīvnieku īpašnieki ir nometnieki (Kalnu ganības) Transhumance
pus-nometnieki, pus-nomadiski vai daļēji nomadiski Mobilā lopkopība
visi radinieki dzīvo nomadu dzīvi nomadisms
Afganistānas Kuči nomadu aitu ganāmpulks: sausajos pasaules reģionos nav alternatīvas ekstensīvai lopkopībai. Tur tā ir vienīgā iespējamā lauksaimniecības forma, kurai jānodrošina gan pašpietiekamību, gan tirgu

Ektoparazīti var nodarīt lielus ekonomiskos zaudējumus, it īpaši lielos ekstensīvās lauksaimniecības ganāmpulkos ārpus Eiropas.[13]

  1. Werner Doppler: Landwirtschaftliche Betriebssysteme in den Tropen und Subtropen. Ulmer Verlag, Stuttgart 1991.
  2. A. Rosati, A. Tewolde, C. Mosconi, World Association for Animal Production (Hrsg.): Animal Production and Animal Science Worldwide. Wageningen Academic Pub, 2005.
  3. Erle C Ellis, Navin Ramankutty: Putting people in the map: anthropogenic biomes of the world. (PDF; 4,3 MB) The Ecological Society of America, Washington D.C. 2008.
  4. Dagmar Emmert: Die Rinderhaltung im Ökologischen Landbau — eine tiergerechte und umweltverträgliche Alternative? Institut für Tierhygiene, Verhaltenskunde und Tierschutz der Tierärztlichen Fakultät der Ludwig-Maximilians-Universität München, 2001.
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 Tragfähigkeit. In: Online-Lexikon von Spektrum. Abgerufen am 22. März 2014.
  6. Hagen Gottschling: Die Naturräume des Biosphärenreservates Issyk-Kul in Kirgisistan. Eine landschaftsökologische Studie an Transekten. In: Greifswalder Geographische Arbeiten, Band 36, Institut für Geographie und Geologie der Ernst-Moritz-Arndt-Universität Greifswald, 2006.
  7. J.M. Suttie, S.G. Reynolds, C. Batello: Grasslands of the World. In: Plant Production and Protection. Serie 34, FAO, Rom 2005.
  8. 8,0 8,1 8,2 8,3 J. Schultz: Die Ökozonen der Erde. Ulmer, Stuttgart 2008, ISBN 978-3-8252-1514-9
  9. 9,0 9,1 9,2 9,3 9,4 M. Bunzel-Drüke, C. Böhm, G. Finck, R. Kämmer, E. Luick, E. Reisinger, U. Riecken, J. Riedl, M. Scharf, O. Zimball: Wilde Weiden — Praxisleitfaden für Ganzjahresbeweidung in Naturschutz und Landschaftsentwicklung. Arbeitsgemeinschaft Biologischer Umweltschutz im Kreis Soest e. V. (Hrsg.), Sassendorf-Lohne 2008
  10. Fred Scholz: Nomadismus ist tot. In Geographische Rundschau, Heft 5, 1999, S. 248—255
  11. Annegret Nippa u. Museum für Völkerkunde Hamburg (Hrsg.): Kleines abc des Nomadismus. Publikation zur Ausstellung “Brisante Begegnungen. Nomaden in einer sesshaften Welt.” Hamburg 2011
  12. World Livestock Production Systems. Current status, issues and trends. FAO Animal Production and Health Paper 127, 1995.
  13. Felix R. Althaus: Lehrbuch der Pharmakologie und Toxikologie für die Veterinärmedizin. Georg Thieme Verlag, 2007, ISBN 978-3-8304-1070-6

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]