Elektriskā vijole
Elektriskā vijole ir vijole, kam ir elektriskā signāla izeja. Par elektriskajām vijolēm visbiežāk sauc vijoles ar elektromagnētiskiem skaņas noņēmējiem, kas pārraida no stīgu vibrācijas radušos elektrisko signālu pastiprinātājā. Dažkārt tā mēdz dēvēt arī akustiskās vijoles, kam ir pievienots elektrisks skaņas noņēmējs, tomēr šādām vijolēm lieto precīzāku terminu — elektroakustiskās vijoles.
Vijoles ar elektriski pastiprinātu skaņu ir pastāvējušas kopš 1920. gadiem. Džeza un blūza izpildītājs Stafs Smits tiek uzskatīts par pirmo mūziķi, kas izmantoja skaņas noņēmējus un pastiprinātājus vijolei. Kopš 1930. gadiem daži mūzikas uzņēmumi elektriskās vijoles sāka pārdot komerciāli, bet kopš 1990. gadiem sākās ļoti straujš elektrisko vijoļu pieprasījuma un piedāvājuma kāpums mūzikas tirgū.
Elektriskās vijoles skaņa mēdz būt raupjāka un asāka nekā akustiskajai vijolei. Skaņas signāli diezgan bieži tiek elektroniski apstrādāti līdzīgi kā elektriskajai ģitārai, radot skaņas aizturi, atbalsi, daudzskanību, distorsiju un citus efektus.
 | Šis ar mūziku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |