Pāriet uz saturu

Elju Kastrunevess

Vikipēdijas lapa
Elju Kastrunevess
Hélio Castroneves
Kastrunevess 2018. gadā
Personas dati
Dzimis 1975. gada 10. maijā (49 gadi)
Valsts karogs: Brazīlija Sanpaulu, Brazīlija
Pārstāvētā valsts Karogs: Brazīlija Brazīlija

Elju Alvess de Kastru Nevess (portugāļu: Hélio Alves de Castro Neves; dzimis 1975. gada 10. maijā), pazīstams kā Elju Kastrunevess (portugāļu: Hélio Castroneves) ir Brazīlijas autosportists. Viņš ir viens no četriem braucējiem, kam ir izdevies uzvarēt Indianapolis 500 sacensībās četras reizes (2001., 2002., 2009. un 2021. gadā). Kastrunevess ir uzvarējis vairāk nekā 30 IndyCar Series un CART posmos, un četras reizes (2002., 2008., 2013. un 2014. gadā) ir bijis IndyCar Series vicečempions. 2021. gadā viņš uzvarēja Deitonas 24 stundu sacīkstēs.

Dzīves un autosacīkšu karjeras sākums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kastrunevess piedzima Sanpaulu 1975. gada 10. maijā automašīnu dīlera un skolotājas ģimenē.[1][2] No 1981. līdz 1986. gadam viņš brīvdienās skatījās, kā viņa tēvs piedalās stock car sacensībās. Septiņu gadu vecumā viņš sāka braukt ar nelielu mašīnu slēgtajā ciematā, kurā viņš ar ģimeni dzīvoja.[3] Savā 11. dzimšanas dienā Kastrunevess dāvanā saņēma kartingu.[2] 1987. gada sākumā tēvs viņu pieteica Sanpaulu štata kartingu čempionātam un pārdeva savu īpašumu Riodežaneiro, lai varētu finansiāli atbalstīt dēla kartingu karjeru.[4] 1989. gadā viņš uzvarēja Brazīlijas kartingu čempionātā.[3]

Kastrunevess Silverstonas trasē 1995. gada Lielbritānijas Formula 3 čempionāta sacensībās

1991. gadā Kastrunevess sāka piedalīties Brazīlijas Formula Chevrolet sacensībās. 1993. gadā viņš pārcēlās uz prestižāko Dienvidamerikas Formula 3 čempionātu, un ierindojās 2. vietā kopvērtējumā. Kastrunevess nekļuva par čempionu, jo sezonas pēdējās sacīkstes pēdējā aplī četri braucēji apstājās, lai palaistu priekšā Kastrunevesa konkurentu Fernando Kroseri.[5] 1994. gadā Kastrunevess piedalījās Brazīlijas Formula 3 čempionātā, un to pabeidza 2. vietā, zaudējot vienīgi Krištianu da Matam. 1995. gadā Kastrunevess piedalījās Lielbritānijas Formula 3 čempionātā. Viņa tēvs sarunāja sponsora līgumu ar Brazīlijas banku,[5] un sezonas vidū pārdeva savu uzņēmumu un meitas dzīvokli, lai finansiāli atbalstītu dēlu.[6] Kastrunevess noslēdza sezonu 3. vietā. Viņš finišēja 3. vietā Masters of Formula 3 sacensībās un izstājās no Makau Grand Prix.[7]

1995. gada novembrī Philip Morris International pārstāvis Kastrunevesam piedāvāja piedalīties Indy Lights (CART junioru čempionāta) testu braucienos kopā ar deviņiem citiem braucējiem. Kaut arī Kastrunevess noguruma dēļ nepabeidza testus, viņš noslēdza līgumu ar Tasman Motorsports par dalību 1996. gada Indy Lights čempionātā, jo viņš nevarēja atļauties vēl vienu gadu Formula 3.[8] Kastrunevess savā pirmajā sezonā ierindojās 7. vietā sezonas kopvērtējumā. Nākamajā sezonā Kastrunevess palika Tasman Motorsport. Viņš čempionātu noslēdza 2. vietā, zaudējot vienīgi komandas biedram Tonijam Kanānam.[9] 1997. gada jūnijā par Kastrunevesa menedžeri kļuva divkārtējais Formula 1 pasaules čempions Emersons Fitipaldi.[10]

CART un IndyCar

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1998. gadā Kastrunevess parakstīja līgumu ar Bettenhausen Racing par dalību CART čempionātā. Viņa sezonas labākais rezultāts bija 2. vieta Miller 200 sacensībās. Viņš noslēdza čempionātu 17. vietā, un zaudēja Kanānam cīņā par gada debitanta titulu.[9] 1998. gada vidū Chip Ganassi Racing un Team Rahal vēlējās pārvilināt Kastrunevesu, taču Fitipaldi atteicās, jo uzskatīja, ka Bettenhausen komandas Mercedes-Benz dzinēji bija labākie čempionātā.[11] 1999. gada janvārī Bettenhausen atlaida Kastrunevesu, aizvietojot viņu ar sponsorētu braucēju.[12] Viņam izdevās noslēgt līgumu ar Hogan Racing, taču viņam bija jāatrod sponsori 3 miljonu ASV dolāru vērtībā.[11] Kastrunevesa mašīnai bieži bija tehniskas problēmas, un viņš sezonu noslēdza 15. vietā.

Pēc 1999. gada sezonas beigām Hogan komanda tika likvidēta, jo Fitipaldi nespēja atrast nepieciešamos sponsorus.[13] Pēc Grega Mūra nāves Marlboro 500 sacensībās, Penske komandai vajadzēja atrast jaunu braucēju. Kastrunevess noslēdza trīs gadu līgumu ar Penske, un drīz pēc tam lauza līgumu ar Fitipaldi.[14] Viņam sākotnēji bija grūti pielāgoties pie Honda dzinēja īpašībām,[15] taču sezonas septītajā posmā Detroitā viņam izdevās izcīnīt savu pirmo uzvaru. Kastrunevess sezonu noslēdza 7. vietā ar trim uzvarām. 2001. gadā viņš aizvadīja stabilāku sezonu un kopvērtējumā ierindojās 4. vietā.

Dallara, ar kuru Kastrunevess 2001. gadā uzvarēja Indianapolis 500

Līdzās dalībai CART, Kastrunevess 2001. gadā debitēja Indy Racing League (vēlāk — IndyCar Series), piedaloties Pennzoil Copper World Indy 200 un Indianapolis 500 sacensībās. Viņš uzvarēja savā pirmajā Indianapolis 500, un tādējādi otro gadu pēc kārtas šajās sacensībās uzvarēja CART braucējs.[16] 2002. gadā Penske un Kastrunevess ģenerālsponsora Marlboro spiediena dēļ pārcēlās no CART uz Indy Racing League (IRL).[17] Kastrunevess strīdīgos apstākļos uzvarēja otrajā Indianapolis 500 pēc kārtas – CART braucējs Pols Treisijs viņu apdzina brīdī, kad trasē iedegās dzeltenās gaismas, tā signalizējot, ka apdzīšana ir aizliegta. Sacensību rīkotāji noraidīja Treisija komandas apelāciju.[1][18] Kastrunevess bija tuvu uzvarai IRL čempionātā, taču to noslēdza 2. vietā. 2002. gada nogalē viņš piedalījās Toyota Formula 1 komandas testu braucienos, taču pagarināja līgumu ar Penske.[19]

Kastrunevess 2003. gada pēdējā posmā atkal bija pretendents uz čempiona titulu, taču sadursmes dēļ no cīņas izstājās. 2004. un 2005. gads viņam bija neveiksmīgāks, čempionātā ierindojoties, attiecīgi, 4. un 6. vietā. 2006. gadā Kastrunevess atkal bija pretendents uz titulu, uzvarot trijos no pirmajiem sešiem posmiem. Sezonas beigās viņš palika 3. vietā, par diviem punktiem atpaliekot no čempiona Sema Horniša jaunākā. 2007. gadā viņš palika 6. vietā kopvērtējumā. 2008. gadā Champ Car (bijušais CART čempionāts) tika pievienots IndyCar. Kastrunevess aizvadīja labu sezonu, un tikai divos posmos nefinišēja labāko pieciniekā. Par spīti tam, par čempionu kļuva Skots Diksons.[20]

Kastrunevess 2009. gadā

2008. gada nogalē ASV Iekšējo ieņēmumu dienests (angļu: Internal Revenue Service) apsūdzēja Kastrunevesu nodokļu nemaksāšanā. Viņš tika apsūdzēts 5,5 miljonu ASV dolāru ieņēmumu nedeklarēšanā no 1999. līdz 2004. gadam.[21] Kastrunevesam draudēja līdz 6,5 gadus ilgs cietumsods, deportācija, un līgumu laušana ar Penske komandu un viņa personīgajiem sponsoriem.[22] Zvērinātie 2009. gada 17. aprīlī attaisnoja Kastrunevesu nodokļu nemaksāšanā, un 22. maijā attaisnoja viņu sazvērestībā.[23] Kastrunevess izlaida 2009. gada sezonas pirmo posmu tiesas procesa dēļ, bet maijā trešoreiz karjerā uzvarēja Indianapolis 500.[24] Gan 2009., gan 2010. gadā Kastrunevess bija 4. vietā sezonas kopvērtējumā. 2011. gadā viņš aizvadīja vāju sezonu, pirmoreiz kopš 1999. gada neuzvarot nevienā posmā un sezonu noslēdzot 11. vietā.

Par spīti neveiksmīgajai sezonai, Kastrunevess 2012. gadā pagarināja līgumu ar Penske un uzvarēja sezonas pirmajā posmā Seintpītersbergā. Viņš sezonas kopvērtējumā ierindojās 4. vietā. 2013. un 2014. gadā Kastrunevess atkal iesaistījās cīņā par titulu, taču abas reizes palika 2. vietā. 2014. gadā viņš arī Indianapolis 500 palika otrajā vietā. Tas bija viens no ciešākajiem finišiem sacīkstes vēsturē.[25] Kastrunevess turpināja pārstāvēt Penske visas sezonas garumā līdz 2017. gadam, savās pēdējās trijās sezonās 12 reizes finišējot labāko trijniekā (tostarp, viena uzvara). Visās trijās sezonās Kastrunevess sezonas kopvērtējumā bija labāko pieciniekā.

No 2018. līdz 2020. gadam Kastrunevess turpināja pārstāvēt Penske, bet tikai sacensībās, kas notika Indianapolis Motor Speedway. 2020. gadā viņš aizvadīja divus posmus Arrow McLaren SP komandas sastāvā, aizvietojot savainoto Oliveru Eskjū. Tā bija pirmā reize kopš 1999. gada, kad Kastrunevess CART vai IndyCar sacensībās pārstāvēja komandu, kas nav Penske.[26] 2021. gadā Kastrunevess noslēdza līgumu ar Meyer Shank Racing par dalību sešos IndyCar čempionāta posmos. Viņš piedalījās Indianapolis 500, kurā viņš izcīnīja savu ceturto uzvaru, tā atkārtojot sacensību rekordu.[27]

Citas sacensības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kastrunevess izturības sacensībās Road America trasē 2020. gadā

Kastrunevess 2006. gadā debitēja izturības sacensībās, piedaloties un uzvarot Mil Milhas Brasil sacensībās kopā ar Nelsonu Pikē, Nelsonu Pikē jaunāko un Kristofu Bušū.[28] Viņš 2007. gadā pirmoreiz piedalījās Deitonas 24 stundu sacīkstēs. 2007. un 2008. gadā Kastrunevess piedalījās vairākās izturības sacensībās ASV.

2010. un 2011. gadā Kastrunevess piedalījās V8 Supercars čempionāta Gold Coast 600 sacensībās kā starptautiskais braucējs.[29] Tobrīd katrai komandai šajās sacensībās bija jāpiesaka viens braucējs ar «starptautisku reputāciju». 2012. un 2013. gadā viņš piedalījās divos Stock Car Brasil posmos.[30] Kastrunevess vairākas reizes ir piedalījies Race of Champions.

2016. gadā Penske īpašnieks Rodžers Penski Kastrunevesam jautāja, vai viņš vēlas kļūt par pilna laika izturības sacensību braucēju.[31] Kaut arī Kastrunevess vēlējās turpināt piedalīties IndyCar,[32] viņš nolēma lojalitātes dēļ pievienoties Penske izturības sacensību komandai.[33] Viņš 2017. gada nogalē piedalījās Petit Le Mans sacensībās, lai sagatavotos savai pirmajai pilnajai sezonai 2018. gadā.[34] Kastrunevess pārstāvēja Penske no 2018. līdz 2020. gadam. Šajā laikā viņa ekipāžas biedrs bija Veins Teilors, un dažās sacensībās viņiem pievienojās Greiems Reihols vai Aleksandrs Rosi.[35][36] Pirmajās divās sezonās Kastrunevesa komanda izcīnīja tikai vienu uzvaru, taču 2020. gadā tā uzvarēja četros no deviņiem posmiem, un Kastrunevess kopā ar Teiloru kļuva par IMSA SportsCar čempionu.[37]

2021. gadā Penske aizgāja no IMSA SportsCar čempionāta, un Kastrunevess vairs nebija pilna laika izturības sacensību dalībnieks. Viņš piedalījās Deitonas 24 stundu sacīkstēs kopā ar Teiloru, Rosi un Filipu Albukerki, un pirmo reizi karjerā uzvarēja šajās sacensībās.[38]

Popularitāte

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kastrunevess rāpjas nožogojumā, lai nosvinētu uzvaru

Kastrunevess ir viens no IndyCar populārākajiem braucējiem.[39] The New York Times žurnālists Deivs Koldvels 2013. gadā rakstīja, ka Kastrunevesa personība caur viņa sasniegumiem un mediju uzmanību pārsniedz IndyCar robežas.[40] Auto Racing Digest žurnālists Dž. Dž. O'Mellijs rakstīja, ka plašsaziņas līdzekļos Kastrunevess ir ticis atspoguļots «savas harizmas un personības» dēļ, papildinot: «Šķiet, ka braucējam vienmēr sejā ir smaids, un viņam nav bail izrādīt savas emocijas.»[9] 2007. gada nogalē Kastrunevess piedalījās ABC raidījumā Dancing with the Stars (latviešu: Dejas ar zvaigznēm).[41] Viņš bija pārī ar Džulianu Hafu. Kaut arī Kastrunevess rēķinājās ar to, ka drīz no šova tiks izbalsots, viņš tajā uzvarēja.[41] Kastrunevesa popularitāte ārpus sacensībām 2008. gadā palielināja IndyCar sacensību apmeklētību par 68 procentiem.[42]

Uzvaras sacensībās Kastrunevess svin apturot savu mašīnu un uzrāpjoties trases nožogojumā. Viņš šo tradīciju uzsāka 2000. gadā, tā nosvinot savu pirmo uzvaru CART čempionātā, un to ir atkārtojis pēc katras savas uzvaras.[9] Par godu šai tradīcijai raidījuma RPM 2Night vadītājs Džons Kernans Kastrunevesam deva iesauku «Zirnekļcilvēks».[43] Turpmākajos gados šādi savas uzvaras ir svinējuši arī citi braucēji.[43] Kastrunevess sava fotogēniskā izskata dēļ ir izcelts presē, tostarp, žurnālos People,[44] ESPN The Magazine un Cosmopolitan.[9]

Kastrunevess 2001. gadā saņēma Indianapolis 500 gada debitanta titulu. 2004. gadā viņš saņēma Skota Breitona balvu.[45] Viņš 2014. gadā tika iekļauts Indy Lights slavas zālē,[46] 2018. gadā tika iekļauts Longbīčas Motoru sporta slavas zālē un Teksasas Motoru sporta slavas zālē,[47][48] un 2020. gadā tika iekļauts Team Penske slavas zālē.[49]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 Porter, L. Evers, 2004, 58.–59. lpp.
  2. ↑ 2,0 2,1 Castroneves, Matteo, 2010, XIII & 12.–15. lpp.
  3. ↑ 3,0 3,1 Tony Rehagen. «Helio Castroneves: Leading Man». Indianapolis Monthly (angļu), 2012. gada 27. aprīlī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 26. jūnijā. Skatīts: 2021. gada 1. jūnijā.
  4. ↑ Castroneves, Matteo, 2010, 16.–21. lpp.
  5. ↑ 5,0 5,1 Castroneves, Matteo, 2010, 55.–57. lpp.
  6. ↑ Andrew Lawrence. «IndyCar driving star Castroneves living out the dreams of his father». Sports Illustrated (angļu), 2008. gada 21. maijā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 25. jūnijā. Skatīts: 2021. gada 2. jūnijā.
  7. ↑ «Helio Castroneves» (angļu). DriverDB. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 25. jūnijā. Skatīts: 2021. gada 2. jūnijā.
  8. ↑ Castroneves, Matteo, 2010, 65.–70. lpp.
  9. ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 9,4 O'Malley, J. J. (2002. gada oktobris–novembris). "Casting his Web: this summer's other "Spider-Man," Helio Castroneves, is swinging into the hearts of American race fans" (en). Auto Racing Digest: 50–52.
  10. ↑ Castroneves, Matteo, 2010, 86.–87. lpp.
  11. ↑ 11,0 11,1 Castroneves, Matteo, 2010, 89.–96. lpp.
  12. ↑ Bill Coats. «Firing Rocked Castro-Neves». St. Louis Post-Dispatch (angļu), 1999. gada 23. maijs. G3. lpp. Skatīts: 2020. gada 26. jūnijā – caur Gale OneFile: News.
  13. ↑ Ryan McGee. «One turbulent ride for Castroneves». ESPN The Magazine (angļu), 2009. gada 24. martā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 27. martā. Skatīts: 2021. gada 1. jūnijā.
  14. ↑ Castroneves, Matteo, 2010, 101.–109. lpp.
  15. ↑ T.E. McHale. «Helio Castro-Neves Interview» (angļu). Championship Auto Racing Teams, 2000. gada 25. aprīlī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2000. gada 18. septembrī. Skatīts: 2021. gada 1. jūnijā.
  16. ↑ Johnson, 2002, 45. lpp.
  17. ↑ Hummel, 2007, 225.–230. lpp.
  18. ↑ Hummel, 2007, 233.–234. lpp.
  19. ↑ Castroneves, Matteo, 2010, 140.–142. lpp.
  20. ↑ «Castroneves wins by .0033 seconds, but Dixon earns second title» (angļu). ESPN. Associated Press. 2008. gada 7. septembrī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 30. jūnijā. Skatīts: 2021. gada 1. jūnijā.
  21. ↑ Steve Mayer. «From Dancing Shoes to Leg Shackles». Car and Driver (angļu), 2009. gada 1. janvārī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 29. jūnijā. Skatīts: 2021. gada 1. jūnijā.
  22. ↑ Michael McCann. «The nuts and bolts of Helio's complicated tax case». Sports Illustrated (angļu), 2009. gada 10. martā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 30. jūnijā. Skatīts: 2021. gada 1. jūnijā.
  23. ↑ «IndyCar star Castroneves acquitted of tax evasion charges». CBS Sports (angļu). 2009. gada 17. aprīlī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 10. oktobrī. Skatīts: 2021. gada 2. jūnijā.
  24. ↑ Christopher Leone. «Castroneves Wins Third Indy 500» (angļu). Bleacher Report, 2009. gada 25. maijā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 30. jūnijā. Skatīts: 2021. gada 1. jūnijā.
  25. ↑ Mark Glendenning. «Indianapolis 500: Ryan Hunter-Reay beats Helio Castroneves to win». Autosport (angļu), 2014. gada 25. maijā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 30. jūnijā. Skatīts: 2021. gada 1. jūnijā.
  26. ↑ Mark Glendenning. «Askew sidelined from Harvest GP on medical grounds; Castroneves gets call-up». Racer (angļu), 2020. gada 24. septembrī. Skatīts: 2021. gada 1. jūnijā.
  27. ↑ Ellen J. Horrow. «Helio Castroneves wins his record-tying fourth Indianapolis 500 and they brought him strawberry milk to match his car». USA Today (angļu), 2021. gada 30. maijā. Skatīts: 2021. gada 1. jūnijā.
  28. ↑ «Equipe de Piquet vence Mil Milhas de Interlagos» (portugāļu). UOL Notícias. EFE. 2006. gada 22. janvārī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 1. jūlijā. Skatīts: 2021. gada 1. jūnijā.
  29. ↑ Robert Grant. «Indy champ signs for V8 race». The Sydney Morning Herald (angļu), 2011. gada 26. jūlijā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 2. jūlijā. Skatīts: 2021. gada 1. jūnijā.
  30. ↑ Curt Cavin. «Helio Castroneves, recovering after crash in Brazil, said barrier was too close to track». The Indianapolis Star (angļu), 2013. gada 13. augustā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 2. jūlijā. Skatīts: 2021. gada 1. jūnijā.
  31. ↑ Dave Caldwell. «Helio Castroneves Steps Away From IndyCar and Into a New Role». The New York Times (angļu), 2018. gada 26. janvārī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 27. janvārī. Skatīts: 2021. gada 2. jūnijā.
  32. ↑ Jim Ayello. «Insider: Helio Castroneves wants to drive an Indy car, so why is he leaving the circuit?». The Indianapolis Star (angļu), 2019. gada 15. decembrī. Skatīts: 2021. gada 1. jūnijā.
  33. ↑ Nate Ryan. «Podcast: Helio Castroneves on the advice that kept him at Team Penske» (angļu). NBC Sports, 2019. gada 21. janvārī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 22. janvārī. Skatīts: 2021. gada 1. jūnijā.
  34. ↑ David Malsher. «Montoya, Castroneves, Pagenaud to race Penske Oreca at Petit Le Mans» (angļu). Motorsport.com, 2017. gada 28. septembrī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 5. oktobrī. Skatīts: 2021. gada 1. jūnijā.
  35. ↑ «Complete Archive of Helio Castroneves» (angļu). Racing Sports Cars. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 30. jūnijā. Skatīts: 2021. gada 2. jūnijā.
  36. ↑ Daniel Lloyd. «Acura Team Penske Confirms 2020 Driver Lineup» (angļu). SportsCar365, 2019. gada 5. novembrī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 2. maijā. Skatīts: 2021. gada 1. jūnijā.
  37. ↑ John Dagys. «Castroneves, Taylor "Never Gave Up" in "Roller Coaster" Day» (angļu). SportsCar365, 2020. gada 15. novembrī. Skatīts: 2021. gada 1. jūnijā.
  38. ↑ Paul Kelly. «Rossi, Castroneves Add Rolex 24 Win To Career Honors In Nail-Biting Finish at Daytona» (angļu). IndyCar Series, 2021. gada 31. janvārī. Skatīts: 2021. gada 1. jūnijā.
  39. ↑ Hollar, 2010, 76.–77. lpp.
  40. ↑ Billy Witz. «Final Race Will Test The Luck of Castroneves». The New York Times (angļu), 2013. gada 18. oktobrī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 24. oktobrī. Skatīts: 2021. gada 2. jūnijā.
  41. ↑ 41,0 41,1 Scott Soshnick, Eben Novy-Williams. «Indy 500 Champion Only Gets Recognized for 'Dancing With Stars'». Bloomberg (angļu), 2019. gada 23. maijā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 3. jūnijā. Skatīts: 2021. gada 2. jūnijā.
  42. ↑ Cliff Brunt. «Castroneves slows down, focuses on racing». The Oklahoman (angļu). Associated Press, 2008. gada 25. maijā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 3. jūlijā. Skatīts: 2021. gada 2. jūnijā.
  43. ↑ 43,0 43,1 Bruce Martin. «Castroneves the original fence-climbing trail blazer» (angļu). ESPN, 2007. gada 31. augustā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 6. septembrī. Skatīts: 2021. gada 2. jūnijā.
  44. ↑ "Helio Castroneves: Sexiest Race Car Driver" (en). People 56 (22). 2001. gada 26. novembrī.
  45. ↑ «Helio Castroneves». Team Penske. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 23. maijā. Skatīts: 2021. gada 2. jūnijā.
  46. ↑ «Mazda Road to Indy Hall of Fame Inductees» (angļu). Indy Lights. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 22. oktobrī. Skatīts: 2021. gada 2. jūnijā.
  47. ↑ Jerry Bonkowski. «Helio Castroneves, Carl Edwards inducted into Texas Motorsports Hall of Fame» (angļu). NBC Sports, 2018. gada 4. novembrī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 5. novembrī. Skatīts: 2021. gada 2. jūnijā.
  48. ↑ Stephen Ramirez. «Castroneves and Montoya inducted into Long Beach's Walk of Fame». Press-Telegram (angļu), 2018. gada 12. aprīlī. Skatīts: 2021. gada 2. jūnijā.
  49. ↑ «Castroneves Enters Team Penske Hall of Fame». Speed Sport (angļu). 2020. gada 11. decembrī. Skatīts: 2021. gada 2. jūnijā.

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Elju_Kastrunevess&oldid=4153530"