Energoefektivitāte
Energoefektivitāte ir attiecība starp iegūto preci vai pakalpojumu un patērēto enerģiju. Savukārt energoefektivitātes paaugstināšana nozīmē energoefektivitātes uzlabošanu tehnoloģisku, galalietotāju rīcības vai saimniecisku darbību rezultātā.
Energoefektivitātes paaugstināšanas būtība ir samazināt enerģijas apjomu, kas tiek patērēts preču ražošanai un pakalpojumu sniegšanai, bet nesamazināt saražotās preces vai sniegtā pakalpojuma kvalitāti. Energoefektīvi risinājumi ļauj ražotājiem samazināt produktu pašizmaksu, un sabiedrībai ietaupīt uz saņemto pakalpojumu rēķina.[1]
Energoefektivitāte pasaulē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Eiropas Savienība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Izmaiņas ES energoefektivitātes un ēku energoefektivitātes direktīvā EK prezidente Urzula fon der Leiena 2020. gadā izvirzīja vēlmi līdz 2030. gadam Eiropas Savienība (ES) mērogā samazināt siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas par 55 %.[2] Kā daļu no "Eiropas Zaļā Kursa", ar mērķi palielināt klimata ambīcijas laika periodam no 2030. līdz 2050. gadam, Eiropas Komisija (EK) plāno mainīt energoefektivitātes un ēku energoefektivitātes direktīvas.[3] Spēkā esošā direktīva tika apstiprināta 2012. gadā ar mērķi panākt 20 % energoefektivitātes uzlabojumu līdz 2020 (salīdzinot ar 2005). 2018. gadā mērķis tika papildināts, nosakot 32,5 % enerģijas efektivitātes uzlabojumus līdz 2030.[4] Ēkas patērē 40 % no visas gala enerģijas un ir atbildīgas par aptuveni 36 % SEG emisijām Eiropā – tas ir būtisks aspekts, ko abas direktīvas risinās ar dažādu instrumentu palīdzību. Īpaša loma plānota valsts un pašvaldību sektoram nosakot tam obligāti renovējamo ēku skaitu un īpaši izceļot publiskā sektora lomu labās prakses veidošanā. Latvija nav pilnībā pārņēmusi esošās 2018. gadā direktīvas saistības. Šajā sakarā tiks veikts spēkā esošās direktīvas izvērtējums, kas palīdzēs papildus apzināt problēmjomas un veikt nepieciešamos uzlabojumus.[5]
Latvija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Enerģijas kopējais galapatēriņš Latvijā pēdējos gados ir bijis svārstīgs, taču 2020. gadā tas bija mazāks nekā pirms 10 gadiem, tostarp mājsaimniecību sektorā patērētais enerģijas apjoms – par gandrīz 20%. Industriālajā sektorā enerģijas patēriņš audzis galvenokārt uz kokrūpniecības rēķina. Pārējais sabiedriskais un komercsektors patērē aptuveni pusi no enerģijas apjoma, ko izlieto mājsaimniecības; tādējādi ir būtisks arī ēku energoefektivitātes kontekstā.[6]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Kas ir energoefektivitāte un kādi tās ieguvumi? - Energoefektīvākā Ēka». www.energoefektivakaeka.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022-09-30. Skatīts: 2022-11-17.
- ↑ «Eiropas zaļais kurss». Eiropas Komisija - European Commission (latviešu). Skatīts: 2022-11-17.
- ↑ «"Gatavi mērķrādītājam 55 %": Padome vienojas par stingrākiem ēku energoefektivitātes noteikumiem». www.consilium.europa.eu (latviešu). Skatīts: 2022-11-17.
- ↑ «Energoefektivitāte | Eiropas Savienības faktu lapas | Eiropas Parlaments». www.europarl.europa.eu (latviešu). Skatīts: 2022-11-17.
- ↑ «Energoefektivitāte». Zaļā brīvība (en-GB). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022-11-17. Skatīts: 2022-11-17.
- ↑ «Energoefektivitāte ēkās: izdevīgs un zaļš risinājums pret laikazobu un nepārdomātu enerģijas patēriņu». Makroekonomika (latviešu). Skatīts: 2022-11-17.
 | Šis raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |