Enterocīts

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Enterocīts ir gara cilindriska epitēlija šūna zarnu gļotādā, kurai ir, galvenokārt, barības vielu absorbējoša nozīme. Enterocīta virsmu sedz mikrobārkstiņas ar glikokaliksu, kur atrodas gremošanas enzīmi.

Uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tai ir bazāli novietots kodols. Šūnas apikālajā galā ir 3000 blīvi izvietotas mikrobārkstiņas, kas palielina apikālo virsmu. Mikrobārkstiņai ir labi attīstīts citoskelets, kura galvenās sastāvdaļas ir F-aktīna filamenti. Filamentu kūlīši pāriet citoplazmā un terminālajā tīklā. Terminālais tīkls ir horizontāli orientēti kontraktili mikrofilamenti, kas kontrahējoties paplašina spraugas starp mikrobārkstiņām. Ciešās jūgles starp enterocītiem piedalās zarnu barjeras veidošanā.[1]

Vielu transports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laterālajā šūnas daļā (sānos) atrodas krokas, kur atrodas transportolbaltumvielas. Laterāli novietotā Na/K ATP-āze sūknē Na jonus ārpus šūnas, izveido gradientu un tur Na joni piesaista ūdeni, kas difundē starpšūnu telpā. Pēc tam tas šķērso bazālo membrānu un nokļūst saistaudos. Tā kā enterocītā pēc Na sūknēšanas starpšūnu telpā ir maz ūdens un Na jonu, no šūnas augšējās virmas tā uzsūc ūdeni un Na no zarnu lūmena. Līdzīgs transporta mehānisms arī glikozei, aminoskābēm. Lielmolekulāri savienojumi veido hilomikronus un nokļūs limfātiskajā sistēmā. Enterocīti sekretē arī zarnu sulu, kas palīdz vielām uzsūkties, attīra kriptas, un tā ir bagāta ar enzīmiem.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Michael Ross, Wojciech Pawlina (2006). Histology a text and atlas (5. izd.). Lippincott Williams & Wilkins. ISBN 0-7817-6790-3.