Tievā zarna

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Diagramma, kurā tievā zarna ir apzīmēta ar anglisko nosaukumu small intestine.

Tievā zarna (latīņu: intestinum tenue) ir gremošanas orgānu sistēmas daļa starp kuņģi un resno zarnu. Tievā zarna ir tikai mugurkaulniekiem. Tā sīkāk tiek iedalīta divpadsmitpirkstu zarnā, tukšajā zarnā un līkumainajā zarnā. Pieaugušam cilvēkam tievās zarnas kopējais garums var sasniegt 6-7 metrus.[1] Nozīmīgākās tievās zarnas funkcijas ir uzņemto barības vielu šķelšana, ogļhidrātu un tauku skaldproduktu uzsūkšana asinīs un limfā, kā arī zarnu satura pārvietošana.[1]

Tievās zarnas daļas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zarnai ir 3 nodalījumi: divpadsmitpirkstu zarna (duodenum), tukšā zarna (jejunum) un līkumainā zarna (ileum).

Divpadsmitpirkstu zarna ir visīsākā tievās zarnas daļa, tā darbojas kā „mikseris”, kas nodrošina barības sajaukšanos ar gremošanas sulām, jo lielās papillas (papilla duodeni major) apvidū atveras aizkuņģa dziedzera izvads un žultsvads. Tur notiek barības vielu šķelšanās un sākas sašķelto produktu (aminoskābju, taukskābju, glikozes) uzsūkšanās. Vienlaikus divpadsmitpirkstu zarnā enteroendokrīnās šūnas, atbrīvojot neiropeptīdus, piedalās kuņģa un zarnu motorikas un gremošanas sulu sekrēcijas regulēšanā.

Tukšās zarnas garums ir 2—2,5 m. Tur turpinās šķelšanās procesi un lielākā daļa sašķelto produktu uzsūcas asinīs un limfā

Līkumainā zarna ir visgarākā (3,5—4 m). Tajā uzsūcas galvenokārt tie himusa (barības putriņas) komponenti, kuriem nav nepieciešams sagremošanas process — ūdens un elektrolīti, monosaharīdi, taukos šķīstošie vitamīni (K,E,D,A) un ūdenī šķīstošie vitamīni (B12), kā arī daži žults komponenti.

Tievās zarnas sienas uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tievā zarna, līdzīgi kā citi dobie gremošanas orgāni, sastāv no 4 slāņiem — gļotādas, zemgļotādas, muskuļslāņa un serozā apvalka.

Tievās zarnas sienas uzbūve

Gļotāda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gļotādai ir īpašas struktūras —  izvelvējumi, ko veido gļotāda ar zemgļotādu (plicae circulares), bārkstiņas un enterocītu mikrobārstiņas. Visas šīs struktūras palielina barības vielu uzsūkšanās laukumu.

  • Bārkstiņas klāj vienkārtains cilindrisks epitēlijs.  Bārkstiņas serdi veido gļotādas saistaudu (lamina propria) izspīlējums ar daudziem gludajiem miocītiem, fibroblastiem, limfocītiem, eozinofiliem, makrofāgiem u.c.  Bārkstiņā atrodas kapilāru tīkls (ar fenestrēto endotēliju) , kas bagātīgi zarojas un novietojas zem bazālās membrānas. Katrā bārkstiņā ir limfātiskais kapilārs, kas akli sākas bārkstiņas augšgalā. Miocītu kontrakciju laikā bārkstiņas saīsinās un sekmē limfas plūsmu zemgļotādas limfvadu virzienā. Bārkstiņas apikālajā galā ir mikrobārkstiņas.[2]
Mikroskopisks tievās zarnas sienas griezums. Preparātā redzama zarnu dziedzeri (Līberkūna kriptas), kas stiepjas kā vertikālas caurulītes. Dziedzeros labi izšķirami kausveida mukocīti, kas izskatās kā gaiši pūslīši
  • Mikrobārkstiņu plazmatisko membrānu ārējā virsma ir nosegta ar glikokaliksu. Citoplazmā, zem mikrobārkstiņām, ir diedziņi, kuros ir saraušanās olbaltumvielas.

Neskaitot struktūras, kas palielina uzsūkšanās laukumu, zarnās ir arī zarnu kriptas. Zarnu kriptas ir zarnu dziedzeri, kas atveras pie zarnu bārkstiņu pamatnes. Tie ir vienkārši tubulārie dziedzeri ar dažādiem šūnu veidiem: epiteliālās cilmes šūnas, epiteliocīti, jaunās kausveida šūnas, Paneta šūnas, endokrīnās šūnas.[2]

Gļotādas šūnu veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Enterocīti — garas, cilindriskas šūnas, kuru galvenā funkcija ir absorbēt sagremotās vielas.
  • Kausveida mukocīti — vienšūnas gļotu dziedzeri, kuriem ir nozīme epitēlija aizsardzībā pret mehāniskiem un ķīmiskiem bojājumiem.
  • Paneta šūnas — regulē normālu zarnu mikrofloru.
  • Enteroendokrīnās šūnas — atbild par signālmolekulu sekrēciju, kas, piemēram, stimulē zarnu trakta motorisko aktivitāti.
  • M šūnas — antigēntransportējošas epitēlijšūnas, kas piedalās imunitātes veidošanā.
  • Cilmes šūnas — atjauno bojā gājušās šūnas.[2]

Gļotādas saistaudi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tievās zarnas gļotādas saistaudus (lamina propria) veido limforetikulārie audi. To stromu veido zvaigžņveida fibroblasti, kas ražo retikulārās šķiedras. Vietām limforetikulārie audi veido limfātiskos folikulus, kas piedalās imūnatbildes veidošanā.[2]

Gļotādas muskuļslānis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gļotādas muskuļslānis sastāv no iekšējā cirkulārā un ārējā gareniskā gludo miocītu slāņa. 

Zemgļotāda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zemgļotādu veido blīvie neregulārie saistaudi un tauku šūnu sakopojumi. Tur ir arī arī asinsvadi, kas apasiņo gļotādu, limfvadi un nervi. Piedalās arī plicae circulares veidošanā.

Šajos saistaudos ir 2 zemgļotādas pinumi:

  • virsējais Meisnera nervu pinums, kas regulē zarnu sulas sekrēciju un zarnu peristaltiku. [2]
  • dziļais Henles nervu pinums[3][4] (atsevišķā literatūrā Henles nervu pinumu neizšķir) inervē muskuļslāņa iekšējo cirkulāro slāni.

Muskuļslānis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Muskuļslānis nodrošina zarnu kustības. Tam ir divi slāņi:

  • iekšējais cirkulārais slānis (stratum circulare)  — biezāks;
  • ārējais gareniskais slānis (stratum londitudinale) — plānāks.

Starp iekšējo un ārējo saistaudu slāni atrodas Auerbaha nervu pinums, kurš nodrošina periodiskās automātiskās muskuļkārtas kontrakcijas, kuras nomaina zarnu kontrakcijas.[2]

Serozais apvalks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Serozais apvalks apņem zarnu no ārpuses, izņemot divpadsmitpirkstu zarnas vidusdaļu, kuru sedz adventīcijs (irdenie saistaudi).[2]

Sekrēcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tievajā zarnā noris iekšējā un ārējā sekrēcija.

  • Ārējās sekrēcijas rezultātā veidojas zarnu sula, kuras sastāvā ir fermenti un gļotas. Tievajā zarnā ieplūst aizkuņģa dziedzera sula un žults. Tripsīns un erepsīns šķeļ olbaltumvielas, nukleāze — nukleoproteīdus. Amilāze, maltāze, saharāze, laktāze un fosfotāzes šķeļ ogļhidrātus. Taukus emulģē žults, bet šķeļ lipāze. Uzturvielu šķelšanu iedala dobumgremošanā un membranālajā gremošanā. Membranālā gremošana norit pie tievo zarnu epitēlija mikrobārkstiņām. Tas ir pēdējais gremošanas etaps, kam seko uzsūkšanās — aminoskābes un monosaharīdi uzsūcas asinīs, tauki — limfā un daļēji asinīs.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 (latviski) Tievā zarna. Populārā medicīnas enciklopēdija. Atjaunināts: 2010-08-03.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 Michael Ross, Wojciech Pawlina (2006). Histology a text and atlas (5. izd.). Lippincott Williams & Wilkins. ISBN 0-7817-6790-3.
  3. Surgical Pathology of the GI Tract, Liver, Biliary Tract, and Pancreas Robert D. Odze,John R. Goldblum ISBN-13: 978-1416040590 126.lpp
  4. Neuronal populations in the submucous plexus of the human colon.C. H. Hoyle, G. Burnstock. J Anat. 1989 Oct; 166: 7–22. PMCID: PMC1256735 http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC1256735/