Galvas nociršana Jānim Kristītājam

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Galvas nociršana Jānim Kristītājam
Decollazione di san Giovanni Battista
Michelangelo Caravaggio 021.jpg
Mākslinieks Karavadžo Labot šo Vikidatos[1]
Gads 1608
Medijs eļļas krāsa, audekls Labot šo Vikidatos
Kustība baroks Labot šo Vikidatos
Izmēri 361 cm (142 in)[2] × 520 cm (200 in)[2]
Atrašanās vieta Svētā Jāņa katedrāle, Malta Labot šo Vikidatos
Koordinātas 35°53′52″N 14°30′46″E / 35.897781°N 14.512781°E / 35.897781; 14.512781Koordinātas: 35°53′52″N 14°30′46″E / 35.897781°N 14.512781°E / 35.897781; 14.512781

Galvas nociršana Jānim Kristītājam ir itāliešu gleznotāja Karavadžo eļļas krāsas glezna. Andrea Pomella savā grāmatā Caravaggio: An Artist through Images (2005) šo darbu nosaucis par Karavadžo meistardarbu, kā arī par vienu no svarīgākajiem darbiem rietumu glezniecībā.[3]

Kompozīcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā gleznota ar eļļas krāsu uz audekla 3,7 × 5,2 metru izmērā[4] un tajā dominē košā sarkanā un siltā dzeltenā krāsa, ko bieži izmantoja baroka periodā un chiaroscuro tehnikā.[5] Gleznā attēlota nāvessoda izpilde Jānim Kristītājam, netālu stāvot Salomei ar zelta paplāti, kur novietot viņa galvu. Netālu stāv vēl viena sieviete, kas identificēta kā Herodija vai arī vienkārša blakusstāvētāja, kas saprot, ka nāvessods ir netaisns,[6][7] kamēr cietuma uzraugs dod rīkojumus, bet bende jau izvelk dunci, lai pabeigtu galvas atdalīšanu. Šī aina, kas populāra Itālijas mākslinieku vidū un pašam Karavadžo, nav radusies tiešā Bībeles ietekmē, bet gan kā stāsts no Zelta leģendas.[8]

Tas ir vienīgais Karavadžo darbs, uz kura ir gleznotāja paraksts, ko viņš izvietoja sarkanajās asinīs, kas tek no Jāņa Kristītāja pārgrieztās rīkles.[9] Gleznā ir daudz tukšas telpas, bet tā kā tās pamatne ir diezgan liela, tēli ir aptuveni reālā izmērā.[10]

Karavadžo gleznas fonu gleznoja no savām atmiņām par Maltas Bruņinieku ordeņa cietumu, kur pats bija ieslodzīts.[11] Kā raksturīgi viņa vēlākajām gleznām, tajā parādās samērā nedaudz atribūtu un tie ir minimāli detalizēti.[12]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karavadžo glezna "Salome ar Jāņa Kristītāja galvu", Londona

Glezna tika pabeigta 1608. gadā Maltā pēc Maltas ordeņa pasūtījuma kā altārglezna;[3][13] tā bija lielākā no viņa radītajām altārgleznām.[14] Tā joprojām atrodas Svētā Jāņa katedrālē, kam tā bija pasūtināta un kur pašu Karavadžo īslaicīgi uzņēma bruņinieka kārtā.[9][14] Tomēr Karavadžo kalpošanas laiks ordenim bija īss un nepatikšanām pilns; viņš drīz tika padzīts, jo izbēga no cietuma par nereģistrētu noziegumu.[7] Kad Karavadžo apmēram sešus mēnešus pēc uzņemšanas tika izslēgts kā "nepatīkams un sapuvis biedrs", ceremonija notika oratorijā, viņam klāt neesot, viņa paša gleznas priekšā.[7][15]

Karavadžo glezna "Salome ar Jāņa Kristītāja galvu", Madride

Karavadžo radīja vairākus darbus, attēlojot notikumus pēc tiem, kas attēloti šajā gleznā. Viens no šiem darbiem atrodas Londonas Nacionālajā galerijā, cits Madrides karaliskajā pilī. Tiek uzskatīts, ka viens no tiem varētu būt darbs, ko Karavadžo varētu būt nosūtījis, lai samierinātos ar Alofu de Vinjakūru, Maltas ordeņa lielmestru, bet šie notikumi nav pārliecinoši zināmi.[16]

"Galvas nociršana Jānim Kristītājam" tikusi pamatīgi bojāta,[17] lai arī to nedaudz restaurēja 1950. gados pirms ievērojamas izstādes Romā 1955.—1956. gadā, kas darbam piesaistīja ievērojamu uzmanību.[18] Šīs restaurācijas laikā mūsdienu skatītājiem tika padarīts redzams Karavadžo paraksts asinīs.[19] Paraksts izraisījis vairākus strīdus. Darbs parakstīts kā f. Michelang.o (f norādot uz viņa piederību ordenim),[20] bet bieži tiek apgalvots, ka Karavadžo parakstījies "Es, Karavadžo, to izdarīju" (angļu: I, Caravaggio, did this), atzīstoties kādā noziegumā, iespējams, saistītā ar 1606. gadā notikušo Ranučo Tomazoni nāvi no Karavadžo rokas, kas gleznotājam lika pamest Romu.[21][22][23]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Karavadžo (1985. gada izdevums); lappuse: 228.
  2. 2,0 2,1 http://www.stjohnscocathedral.com/caravaggio/the-beheading-of-saint-john-the-baptist.html; pārbaudes datums: 19 aprīlis 2016.
  3. 3,0 3,1 Andrea Pomella. Caravaggio: an artist through images. ATS Italia Editrice, 2005. 106. lpp. ISBN 978-88-88536-62-0. Skatīts: 2010. gada 28. jūnijs.
  4. Francis J. Partel. The Chess Players, a Novel of the Cold War at Sea. Navy Log LLC, 2011. 287. lpp. ISBN 9780615414515.
  5. Sammut, E. (1949). "Caravaggio in Malta". Scientia 15 (2): 88.
  6. Ann Sutherland Harris. Seventeenth-century art & architecture. Laurence King Publishing, 2005. 48. lpp. ISBN 978-1-85669-415-5.
  7. 7,0 7,1 7,2 Simon Gaul. Malta Gozo & Comino, 4th. New Holland Publishers, 2007. gada 1. oktobris. 109. lpp. ISBN 978-1-86011-365-9.
  8. Howard Hibbard. The Caravaggio: Reflections on Political Change and the Clinton Administration. Harper & Row,, 1983. 228. lpp. ISBN 978-0-06-430128-2.
  9. 9,0 9,1 Ingrid Drake Rowland. From heaven to Arcadia: the sacred and the profane in the Renaissance. New York Review of Books, 2005. 163. lpp. ISBN 978-1-59017-123-3.
  10. Hibbard (1985), 232.
  11. John L. Varriano. Caravaggio: the art of realism. Penn State Press, 2006. 116. lpp. ISBN 978-0-271-02717-3.
  12. Varriano (2006), 125.
  13. Varriano (2006), pp. 74, 116.
  14. 14,0 14,1 James Patrick. Renaissance and Reformation. Marshall Cavendish, 2007. 194. lpp. ISBN 978-0-7614-7651-1.
  15. Genevieve Warwick. Caravaggio: Realism, Rebellion, Reception. University of Delaware Press, 2006. 30. lpp. ISBN 978-0-87413-936-5.
  16. Hibbard (1985), 249.
  17. Rose-Marie Hagen, Rainer Hagen. What great paintings say. Taschen, 2002. gada 2. februāris. 216. lpp. ISBN 978-3-8228-2100-8.
  18. Hibbard (1985), p. 230.
  19. Graham L. Hammill. Sexuality and Form: Caravaggio, Marlowe, and Bacon. University of Chicago Press, 2002. gada 15. decembris. 95. lpp. ISBN 978-0-226-31519-5.
  20. Warwick (2006), p. 15.
  21. William Pencak. The films of Derek Jarman. McFarland, October 2002. 70. lpp. ISBN 978-0-7864-1430-7.
  22. Christopher Peachment. Caravaggio. Macmillan, 2003. gada 6. maijs. 168. lpp. ISBN 978-0-312-31448-4.
  23. Earl Jackson. Strategies of deviance: studies in gay male representation. Indiana University Press, 1995. 81. lpp. ISBN 978-0-253-33115-1.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]