Pāriet uz saturu

Sidhārta Gautama

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Gautama Buda)
Budas statuja Honkongā

Sidhārta Gautama Šakjamuni (sanskritā: गौतमबुद्धः सिद्धार्थ शाक्यमुनि — 'Gudrais Gautama no šakju cilts'; vjetnamiešu: Thích-ca Mâu-ni) jeb Buda (बुद्ध (buddha) — 'apskaidrotais') ir Kapitalavastu valdnieka Šudhodanu dēls, budisma pamatlicējs, dzīvojis aptuveni laikā no 566. gada p.m.ē. 8. aprīļa[1] līdz 476. gadam p.m.ē. (vai 563-473. g.p.m.ē. — precīzi dzīves dati nav zināmi) un darbojies mūsdienu Nepālas dienvidrietumu daļā un Ziemeļindijā Gangas augštecē.

Vēsturiskais fons

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

6. gadsimtā p.m.ē. sākumā Indostānas pussalā pastāvēja 16 nozīmīgas valstis, kurās visās, izņemot Vridži, bija monarhija (Vridži bija oligarhiska cilšu konfederācija ar ličhavi cilts aristokrātiju vadībā). Ap 518. gadā p.m.ē. daļu no mūsdienu Pakistānas iekaroja Dārijs I, un tā kļuva par Ahemenīdu lielvalsts satrapiju. Šajā laikā Ziemeļindijā radās divi reliģiski filozofiskie virzieni — džainisms un budisms — kuru dibinātāji bija Mahāvīra Vardhamāna un Sidhārta Gautama Šakjamuni, kas abi bija no karavīru kastas ("kšatrijiem").

Sēdošs Buda (II gs. m.ē.)
Buda kā askētiķis (Gandāra, II-III gs. m.ē.)

Leģendas vēsta par viņa bezrūpības un skaistuma caurstrāvoto bērnību un jaunību, kas pavadītas tēva pilī, pilnīgi izolēti no pasaulīgām rūpēm. Par to, ka, piemēram, svētkos aukles atstājušas viņu mazu sēžam zem jambas koka un atgriezušās vēlā pēcpusdienā — citi koki jau metuši ēnas uz otru pusi, bet jambu lapotne metusi ēnu pār mazo Gautamu... Reiz, kad viņu aiznesa uz templi, dievību tēli godbijīgi noliekušies viņa priekšā... Skolā viņš esot pārsteidzis visus ar savām zināšanām utt. Taču, pilnīgi negaidot, viņš ieraudzīja četrus dzīves aspektu iemiesojumus: sirmgalvi, slimnieku, līķi un askētu, kas lika viņam saprast, ka dzīvē ir arī ciešanas. Tas modināja Gautamā patiesības un atbrīvošanās no ciešanām ceļa meklējuma alkas.

Kā vēsta tradīcija laikā no 536. līdz 532. gadam Gautama pameta sev ierasto pasauli, ģimeni (sievu un dēlu), dzimteni un devās meklējumos — kā ubags un askēts klejoja pa Ziemeļindijas ceļiem, no viena skolotāja pie otra (mācoties pie tādām jogas autoritātēm kā Alara Kalama, Udraka Ramaputra u.c.), meklējot risinājumu. Viņš nodevās askēzei, gremdējās apcerē, izmēģināja vienu pēc otra visus tā laika indiešu domas virzienus, taču nekas neliecināja, ka iespējams rast absolūto patiesību.

Apskaidrība nāca negaidot. Vīlies septiņus gadus meža vientulībā, meditācijā un askēzē, Gautama atmetis šos savus neauglīgos pūliņus, labi paēdis un apsēdies zem bodhi koka, lai atslābtu, ne pēc kā saspringti netiecoties. Ieslīdzis transā, viņš rimti prātojis par to, kāpēc cilvēki savā būtībā nav laimīgi, kāpēc pēc laimes brīžiem nāk vilšanās, kas dara cilvēku nelaimīgu, un viņš atkal kā apmāts tiecas pēc laimes? Par šajā noslēgtajā lokā iesaistīto, un tikpat nelaimīgo Gautamu — cilvēku ar vārdu, dzīvesstāstu, lomu sabiedrībā, dēlu, vīru, tēvu, ar atmiņām, cerībām, pienākumiem. Bet tas viss taču ir tikai izdomāts! Tā ir tikai loma, maska, ko mēs vairāk vai mazāk brīvprātīgi esam uzņēmušies, dzīvojot, sadzīvojot kopā ar citiem cilvēkiem. Savā dziļākajā būtībā, bez šādiem mākslīgi radītiem uzslāņojumiem, viņš ir ne tikai patiesību meklējošs eksprincis, bet kaut kas daudz lieliskāks par to! Patiesā "es" būtība atrodas ārpus šīs lomas, ārpus sāpju un laimes dualitātes, pat ārpus telpas un laika, ārpus dzīvības un nāves, jo šos jēdzienus izdomājis cilvēka prāts! Kā vēsta leģenda, viņš tā sēžot pavadījis visu nakti, līdz beidzot iemirgojusies rīta zvaigzne, uz kuru viņš jau raudzījies nevis kā patiesību meklējošais Gautama, bet gan jau kā Buda.

Buda tad bija aptuveni 35 gadus vecs un savu turpmāko dzīvi viņš veltīja atklātās patiesības sludināšanai (galvenokārt klejojot Gangas vidusteces valstīs Magadhu un Kosalu). Pirmie viņa skolnieki bija pieci tā bijušie biedri — meža askēti, — tad pievienojās gan cilvēki, kuri neatteicās no pienākumiem pret sabiedrību, gan tādi, kuri vēlējās atteikties no laicīgās pasaules, lai visu savu dzīvi veltītu apskaidrības sasniegšanai. Tā radās budistu sangha (burt. "sapulce"; sākotnēji tā sauca visus Budas skolniekus, vēlāk — tikai mūku kopienu). Atlikušos 45 dzīves gadus ceļoja, sludinot savu mācību ļoti dažādiem cilvēkiem — no augstmaņiem līdz nepieskaramajiem (budismā nav kastu).

Buda nomira aptuveni 80 gadu vecumā, iespējams — no saindēšanās ar sēnēm. Viņa ķermenis tika sadedzināts un pelni sadalīti starp astoņām sekotāju grupām. Katra grupa savai relikvijai uzcēla greznu akmens krāvumu jeb stūpu.

Daļa budisma teologu uzskata, ka pirms Sidhārtas Gautamas bijuši vēl 24 budas ("buda" ir cilvēks, kurš sasniedzis apskaidrību, savukārt rakstīts ar lielo burtu, tas apzīmē tieši Gautamu).

Vēsturnieku skatījums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visos laikos cilvēki ir idealizējuši praviešus, kuriem ticējuši, meklējuši to dzīvesstāstā ko neordināru, kas paustu to izredzētību no pirmās dzīves dienas. Nav šaubu, ka viņš kā ievērojamas kšatriju dzimtas pārstāvis guva savam stāvoklim atbilstošu izglītību gan karamākslā, gan politikā, gan literatūrā, gan reliģijā. Audzināts kā karavīrs un valstsvīrs, Gautama jau no mazām dienām lieliski apzinājās gan to, ka dzīvē ir daudz ciešanu, gan to, ka esošā sociālā iekārta ir visai tālu no pilnības. Visticamāk, ka filozofijas virzienā viņu pamudināja iet tieši politika — mazas, formāli suverēnas valsts valdniekam nemitīgi nācās meklēt kompromisus, sabiedrotos, baidīties no lielāko kaimiņu iebrukuma, izmisīgi gādāt par pavalstnieku labklājību, bet būt atkarīgam no tirgotāju korporācijām utt. Turklāt bez kādas reālas iespējas sasniedzamā laika periodā ko mainīt. Drīzāk tieši šie dzīves aspekti, ar kuriem Gautama sastapās kopš bērnības, lika viņam noticēt šādas dzīves bezjēdzībai, nolemtībai, un meklēt atbrīvošanos no tā visa nevis ārpasaulē, bet sevī pašā.

  • Ivbulis V., Indiešu literatūra. — Rīga, 1985.
  • Kūle M., Kūlis R., Filosofija. — Rīga, 1998. 79.—87.lpp.
  • Mitoloģijas enciklopeēdija. — I — Rīga, 1993. 43.—57.lpp.
  • Snelings Džons, Budisms. — Rīga, 1999.

Atsauces un piezīmes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]