Sidhārta Gautama

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Sidharta Gautama Šakjamuni (burt. Gudrais Gautama no šakju cilts, pazīstams arī kā Buda), Kapitalavastu valdnieka Šudhodanu dēls, budisma pamatlicējs, dzīvojis aptuveni laikā no 566. gada p.m.ē. 8. aprīļa[1] līdz 476. gadam p.m.ē. (vai 563-473. g.p.m.ē. - precīzi dzīves dati nav zināmi) un darbojies mūsdienu Nepālas dienvidrietumu daļā un Ziemeļindijā Gangas augštecē.

Vēsturiskais fons[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

VI gs.p.m.ē. sākumā Ziemeļindijā pastāvēja 16 nozīmīgas valstis, kurās visās, izņemot Vridži, bija monarhija (Vridži bija oligarhiska cilšu konfederācija ar ličhavi cilts aristokrātiju vadībā). Ap 518. g.p.m.ē. daļu Ziemeļrietumindijas gar Indu iekaroja Darijs I, un tā tika iekļauta Ahamenīdu lielvalstī kā satrapija. Visu Ziemeļindiju uz austrumiem no Indas bija pārņēmis savdabīgs karojošo valstu periods - notika cīņas gan ar persiešiem, gan indiešu valstu starpā par dominanti reģionā.

Ir diezgan loģiski, ka šādos juku un vardarbības pārpilnos laikos, kad cilvēks savu dzīvi uztver kā īpaši nestabilu (nemitīga varas maiņa, tradicionālo vērtību un dzīvesveida izšķobīšanās, nemitīgi karavīru vai laupītāju uzbrukumi utt.), rodas pateicīga vide izmaiņām domāšanā un reliģiskām reformām. Nav brīnums, ka tieši šajā laikā Ziemeļindijā dzima divi fundamentāli reliģiski filozofiskie virzieni - džainisms un budisms - kuru dibinātāji bija kšatriji (gan džainisma pamatlicējs Mahāvīra Vardhamāna, gan budisma pamatlicējs Sidhārta Gautama Šakjamuni bija no "kšatrijiem" - karavīru kastas). No otras puses, Indostanas pussalas aizvien lielākā iesaistīšanās starptautiskās tirdzniecības apritē radīja nouveaux riches kastas, kuru locekļiem bija pietiekami līdzekļu un brīva laika domāšanai (ir vispārzināms, ka pirmie Budas skolnieki bija "jauni vīrieši no labām ģimenēm").

Budas dzīve[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēdošs Buda (II gs. m.ē.)
Buda kā askētiķis (Gandāra, II-III gs. m.ē.)

Leģendas vēsta par viņa bezrūpības un skaistuma caurstrāvoto bērnību un jaunību, kas pavadītas tēva pilī, pilnīgi izolēti no pasaulīgām rūpēm. Par to, ka, piemēram, svētkos aukles atstājušas viņu mazu sēžam zem jambas koka un atgriezušās vēlā pēcpusdienā - citi koki jau metuši ēnas uz otru pusi, bet jambu lapotne metusi ēnu pār mazo Gautamu... Reiz, kad viņu aiznesa uz templi, dievību tēli godbijīgi noliekušies viņa priekšā... Skolā viņš esot pārsteidzis visus ar savām zināšanām utt. Taču, pilnīgi negaidot, viņš ieraudzīja četrus dzīves aspektu iemiesojumus: sirmgalvi, slimnieku, līķi un askētu, kas lika viņam saprast, ka dzīvē ir arī ciešanas. Tas modināja Gautamā patiesības un atbrīvošanās no ciešanām ceļa meklējuma alkas.

Kā vēsta tradīcija laikā no 536. līdz 532. gadam Gautama pameta sev ierasto pasauli, ģimeni (sievu un dēlu), dzimteni un devās meklējumos - kā ubags un askēts klejoja pa Ziemeļindijas ceļiem, no viena skolotāja pie otra (mācoties pie tādām jogas autoritātēm kā Alara Kalama, Udraka Ramaputra u.c.), meklējot risinājumu. Viņš nodevās askēzei, gremdējās apcerē, izmēģināja vienu pēc otra visus tā laika indiešu domas virzienus, taču nekas neliecināja, ka iespējams rast absolūto patiesību.

Apskaidrība nāca negaidot. Vīlies septiņus gadus meža vientulībā, meditācijā un askēzē, Gautama atmetis šos savus neauglīgos pūliņus, labi paēdis un apsēdies zem bodhi koka, lai atslābtu, ne pēc kā saspringti netiecoties. Ieslīdzis transā, viņš rimti prātojis par to, kāpēc cilvēki savā būtībā nav laimīgi, kāpēc pēc laimes brīžiem nāk vilšanās, kas dara cilvēku nelaimīgu, un viņš atkal kā apmāts tiecas pēc laimes? Par šajā noslēgtajā lokā iesaistīto, un tikpat nelaimīgo Gautamu - cilvēku ar vārdu, dzīvesstāstu, lomu sabiedrībā, dēlu, vīru, tēvu, ar atmiņām, cerībām, pienākumiem. Bet tas viss taču ir tikai izdomāts! Tā ir tikai loma, maska, ko mēs vairāk vai mazāk brīvprātīgi esam uzņēmušies, dzīvojot, sadzīvojot kopā ar citiem cilvēkiem. Savā dziļākajā būtībā, bez šādiem mākslīgi radītiem uzslāņojumiem, viņš ir ne tikai patiesību meklējošs eksprincis, bet kaut kas daudz lieliskāks par to! Patiesā "es" būtība atrodas ārpus šīs lomas, ārpus sāpju un laimes dualitātes, pat ārpus telpas un laika, ārpus dzīvības un nāves, jo šos jēdzienus izdomājis cilvēka prāts! Kā vēsta leģenda, viņš tā sēžot pavadījis visu nakti, līdz beidzot iemirgojusies rīta zvaigzne, uz kuru viņš jau raudzījies nevis kā patiesību meklējošais Gautama, bet gan jau kā Buda (sanskr. buddha - apskaidrotais, pamodušais).

Buda tad bija aptuveni 35 gadus vecs un savu turpmāko dzīvi viņš veltīja atklātās patiesības sludināšanai (galvenokārt klejojot Gangas vidusteces valstīs Magadhu un Kosalu). Pirmie viņa skolnieki bija pieci tā bijušie biedri - meža askēti, - tad pievienojās gan cilvēki, kuri neatteicās no pienākumiem pret sabiedrību, gan tādi, kuri vēlējās atteikties no laicīgās pasaules, lai visu savu dzīvi veltītu apskaidrības sasniegšanai. Tā radās budistu sangha (burt. "sapulce"; sākotnēji tā sauca visus Budas skolniekus, vēlāk - tikai mūku kopienu). Atlikušos 45 dzīves gadus ceļoja, sludinot savu mācību ļoti dažādiem cilvēkiem - no augstmaņiem līdz nepieskaramajiem (budismā nav kastu).

Buda nomira aptuveni 80 gadu vecumā, iespējams - no saindēšanās ar sēnēm. Viņa ķermenis tika sadedzināts un pelni sadalīti starp astoņām sekotāju grupām. Katra grupa savai relikvijai uzcēla greznu akmens krāvumu jeb stūpu.

Daļa budisma teologu uzskata, ka pirms Sidhārtas Gautamas eksistējuši vēl 24 budas ("buda" ir cilvēks, kurš sasniedzis apskaidrību, savukārt rakstīts ar lielo burtu, tas apzīmē tieši Gautamu).

Vēsturnieku skatījums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visos laikos cilvēki ir idealizējuši praviešus, kuriem ticējuši, meklējuši to dzīvesstāstā ko neordināru, kas paustu to izredzētību no pirmās dzīves dienas. Nav šaubu, ka viņš kā ievērojamas kšatriju dzimtas pārstāvis guva savam stāvoklim atbilstošu izglītību gan karamākslā, gan politikā, gan literatūrā, gan reliģijā. Audzināts kā karavīrs un valstsvīrs, Gautama jau no mazām dienām lieliski apzinājās gan to, ka dzīvē ir daudz ciešanu, gan to, ka esošā sociālā iekārta ir visai tālu no pilnības. Visticamāk, ka filozofijas virzienā viņu pamudināja iet tieši politika - mazas, formāli suverēnas valsts valdniekam nemitīgi nācās meklēt kompromisus, sabiedrotos, baidīties no lielāko kaimiņu iebrukuma, izmisīgi gādāt par pavalstnieku labklajību, bet būt atkarīgam no tirgotāju korporācijām utt. Turklāt bez kādas reālas iespējas sasniedzamā laika periodā ko mainīt. Drīzāk tieši šie dzīves aspekti, ar kuriem Gautama sastapās kopš bērnības, lika viņam noticēt šādas dzīves bezjēdzībai, nolemtībai, un meklēt atbrīvošanos no tā visa nevis ārpasaulē, bet sevī pašā.

Tā laika maza provinciāla valdnieka rezidence nebija daudz lielāka par vidusmēra muižu, un pilnīgi izolēt princi no ārpasaules vienkārši nebija iespējams. Budologs V.P. Vasiļjevs ne bez pamata iet vēl tālāk, norādot, ka Gautama bija nevis pēc paša gribas uzsācis meža vientuļnieka un filozofa dzīvi, bet gan apstākļu spiests, jo valdnieka Virudhakas karaspēks esot sagrāvis Kapitalavastu valsti un iznīcinājis praktiski visu šakju dzimtu. Tā kā pat tīri vizuāli Buda nevarēja būt tāds omulīgs resnis, kādu to attēlo budisma tradicionālā ikonogrāfija, bet gan rētām klāts un daudz dzīvē redzējis, visu zaudējis jauns karavīrs.

Bibliogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ivbulis V., Indiešu literatūra. - Rīga, 1985.
  • Kūle M., Kūlis R., Filosofija. - Rīga, 1998. 79.-87.lpp.
  • Mitoloģijas enciklopeēdija. - I - Rīga, 1993. 43.- 57.lpp.
  • Snelings Džons, Budisms. - Rīga, 1999.

Atsauces un piezīmes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]