Gilberta salas

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Gilberta salas
Gilberta salas
Gilberta salas (Klusais okeāns)
Gilberta salas
Gilberta salas
Ģeogrāfija
Izvietojums Klusais okeāns
Koordinātas 0°0′N 174°0′E / 0.000°N 174.000°E / 0.000; 174.000Koordinātas: 0°0′N 174°0′E / 0.000°N 174.000°E / 0.000; 174.000
Salu skaits 16 atoli
Platība 281.1 km²
Garums 780 km
Administrācija
Valsts Karogs: Kiribati Kiribati
Demogrāfija
Iedzīvotāji 91395 (2010)
Gilberta salas Vikikrātuvē

Gilberta salas (angļu: Gilbert Islands)[1] ir ap 780 km gara koraļļu atolu virkne Klusā okeāna centrālajā daļā. Sastāv no 16 atoliem, kas izvietojušies abpus ekvatoram. Arhipelāgs ietilpst Kiribati valsts sastāvā un veido tā apdzīvotāko daļu. Pašas Kiribati valsts nosaukums cēlies no Gilberta salu nosaukuma pārlikuma kiribatiešu valodā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mikronēzieši apdzīvojuši salas jau 2000—3000 gadu senā pagātnē. Kā pirmais no eiropiešiem salu ziemeļu atolu Butaritari 1606. gadā ieraudzīja portugāļu jūrasbraucējs Pedru Fernandišs di Keirošs (Pedro Fernandes de Queirós). 1764. gadā caur salām sava pasaules apceļojuma laikā nokuģoja britu jūrasbraucējs Džons Bairons (John Byron). 1788. gadā gar salām nokuģoja un lielāko daļu no tām atklāja cits britu jūrasbraucējs — Tomass Gilberts (Thomas Gilbert), nosauca arhipelāgu par Kingsmilas salām (Kingsmill Islands), bet krastā salās neizkāpa. Gilberta vārdu salām 1820. gadā piešķira Krievijas impērijas jūrasbraucējs Ādams fon Krūzenšterns. Franču kapteinis Luī Diperī bija pirmais, kas nokartēja visu arhipelāgu sava pasaules apceļojuma laikā (1822-1825).

1892. gadā salas kļuva par Lielbritānijas Gilberta un Elisa salu protektorāta daļu. 1916. gadā protektorāts kļuva par koloniju, bet 1971. gadā ieguva autonomiju. 1978. gadā Elisa salas kļuva par neatkarīgu valsti Tuvalu, bet gadu vēlāk, 1979. gadā Gilberta salas ieguva neatkarību, izveidojot Kiribati valsti, kurā ietilpst arī Fēniksa salas un Lainas salas.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 228. lpp.