Taravas kaujas

Vikipēdijas lapa
Taravas kauja
Daļa no Gilberta un Māršala salu operācijas un Klusā okeāna kara

Jūras kājnieki Betio salā šķērso Japāņu dzeloņstiepļu aizsprostu (krāsaina)
Datums1943. gada 20. novembris – 1943. gada 23. novembris
VietaKoordinātas: 1°25′37″N 172°58′32″E / 1.42694°N 172.97556°E / 1.42694; 172.97556
Iznākums Sabiedroto uzvara
Karotāji
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Gilberta un Elisa salas
Valsts karogs: Japānas Impērija Japānas Impērija
Komandieri un līderi
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV Jūras kara flote:
Reimonds Spruens
Ričmonds K. Tērners
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV Jūras kājnieku korpuss:
Holands Smits
Džulians Smits
Leo Hermle
Merits Edsons
Valsts karogs: Japānas Impērija Keidži Šibazaki  
Iesaistītās vienības
5. Amfībiju korpuss
2. jūras kājnieku divīzija
ASV 5.flote
Japānas Impērijas flotes jūras kājnieki
Japānas Impērijas flote
Spēks
35 000 karavīri
18 000 jūras kājnieki
5 eskorta kuģi
2 smagie kreiseri
2 vieglie kreiseri
22 eskadras mīnu kuģi
2 pretmīnu kuģi
18 transporta un desanta kuģi
2636 karavīri
2200 palīgstrādnieki (1200 Korejieši un 1000 japāņi)
14 tanki
40 lielgabali
14 flotes lielgabali
Zaudējumi
ASV jūras kājnieku korpuss: 1009 nogalināti[1]
2101 ievainots[1]
4690 nogalināti (ieskaitot gan japāņu karavīrus gan palīgstrādniekus), Vismaz 40% aizstāvju tika nogalināti jūras spēku bombardēšanas laikā pirms H stundas.[2]
17 karavīri sagūstīti
129 Korejiešu strādnieki sagūstīti
14 tanki iznīcināti

Taravas kauja bija kauja, kas notika Otrā pasaules kara Klusā okeāna teātrī no 1943. gada 20. novembra līdz 23. novembrim. Tā ir otrā amerikāņu ofensīvas operācija Klusajā okeānā (pirmā bija Gvadalkanalas kauja) un pirmā uzbrukuma operācija Klusā okeāna reģiona centrālajā daļā, kas ir kritiska karojošajām pusēm. Cīņas laikā amerikāņu karaspēks ieņēma Taravas atolu un sakāva tur esošo japāņu garnizonu.

Šajā kaujā ASV pirmo reizi visā karā saskārās ar nopietnu Japānas karaspēka pretestību tās desanta operāciju laikā. Iepriekšējās desanta operācijās amerikāņu spēki bija saskārušies ar ierobežotu vai minimālu pretestību. Bet Taravā 4500 japāņu karavīri bija labi nodrošināti un apmācīti, un viņi cīnījās gandrīz līdz pēdējam vīram, tā ASV jūras kājniekiem radot lielus dzīvā spēka zaudējumus.

Amerikāņu zaudējumi bija tik lieli, ka vairāk nekā simts karavīru mirstīgo atlieku netika atgriezti dzimtenē.[3] Seržants Normans Hečs, frontes operators, kas filmēja kritušos karavīrus jūras krastā, ieguva tik šokējošus kadrus, ka viņam bija nepieciešama īpaša prezidenta Franklina Rūzvelta atļauja, lai tos publicētu. Kadri no Hača filmēšanas tika iekļauti dokumentālajā īsfilmā "Ar jūras kājniekiem Taravā", kas tika izlaista 1944. gadā. Šī filma pašlaik ir vienīgā filma, kurā ir kadri ar mirušiem amerikāņu karavīriem.

Kaujas norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

20. novembris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amerikāņu iebrukuma spēki tajā laikā bija lielākie no visiem spēkiem Klusā okeāna teātrī, kas bija sapulcēti vienai operācijai. Grupējuma jūras spēkus veidoja 17 aviācijas bāzes kuģi (6 smagie, 5 vieglie, 6 konvoja), 12 līnijkuģi, 8 smagie un 4 vieglie kreiseri, 66 iznīcinātāji un 36 transporta kuģi. Uz kuģiem atradās 2. jūras kājnieku divīzija un daļa no armijas 27. kājnieku divīzijas, kopā ap 35 000 karavīru un jūras kājnieku.

Flote atklāja uguni 1943. gada 20. novembrī. Bombardēšana turpinājās vairāk nekā pusotru stundu, ar īsām pauzēm, lai ļautu uzbrukuma lidmašīnām, kas paceļas no aviācijas bāzes kuģiem, uzbrukt atsevišķām noteiktām pozīcijām. Toreiz lielākā daļa japāņu lielkalibra ieroču tika neitralizēti. Lielākā salas daļa bija tikai dažus simtus metru plata, un bombardēšana to pārvērta līdz drupām. Laikā, kad sākās iebrukuma sauszemes operācija, amerikāņi sprieda, ka Betio vairs nebija neviena, kas varētu izrādīt bruņotu pretestību.

Uzbrukuma plāns sastāvēja no trim galvenajām sadaļām: Red 1, Red 2 un Red 3. Šie sektori atradās salas ziemeļu piekrastē; "Red 1" bija vistālāk uz rietumiem, un "Red 3" atradās uz austrumiem no mola. Piekrastes zonas, ko sauca par "zaļo" un "melno", atradās attiecīgi salas rietumu un dienvidu piekrastē, un tika uzskatītas par nepiemērotām sākotnējai operācijas veikšanai. Lidlauks, kas stiepās aptuveni no salas rietumiem uz austrumiem, sadalīja to ziemeļu un dienvidu daļā.

Jūras kājnieki savu iebrukumu no lagūnas puses sāka vēlāk, nekā paredzēts, pulksten 9:00. Desants sākās neveiksmīgi: desanta kuģis iestrēga piekrastes okeāna rifā 460 m no krasta. Plānojot operāciju, amerikāņi rēķinājās ar paisumu - bija paredzēts, ka ūdens līmenis virs rifa sasniegs 1,5 m, kas ļaus lieliem kuģiem ar aptuveni 1,2 m iegrimi pietuvoties krastam. Taču pirmajās divās operācijas dienās, pēc aculiecinieku stāstītā, “okeāns tur vienkārši apmetās”, tāpēc ūdens dziļums virs rifa bija tikai aptuveni 90 cm.

Kad artilērijas uguns atbalsts vairs neļāva jūras kājniekiem izkāpt krastā, japāņu karavīri iznāca no savām slēptuvēm un bunkuriem un ieņēma kaujas pozīcijas pie ieročiem. Uz rifa iestrēgušie amerikāņu kuģi no krasta nokļuva artilērijas un mīnmetēju apšaudē. Kājnieki uz kuģiem sāka lēkt pāri bortam un doties uz krastu, visu laiku atrodoties zem ložmetēju uguns. Nelielam skaitam desanta transportlīdzekļu izdevās, lai arī ar grūtībām, pārvarēt rifu, taču daudzas laivas šī procesa laikā tika iznīcinātas ar apšaudēm. Līdz dienas beigām puse no visiem amfībijas transportlīdzekļiem bija bojāti un izvesti no ierindas. Pirmajam desanta vilnim izdevās krastā izcelt nelielu skaitu cilvēku, un viņi visi tika piespiesti piekrastes joslai, blakus aizsardzības valnim.

Pirmie mēģinājumi izvest tankus krastā neizdevās: desanta kuģi, kas tos veda, tika sašauti, pēc tam tie vai nu nogrima, vai pagriezās atpakaļ, ejot piepildoties ar ūdeni. Diviem tankiem izdevās izbraukt austrumu piekrastē, taču tie ātri tika sašauti. Vēl trīs tanki spēja izsēsties rietumu pludmalē; ar viņu palīdzību karaspēkam izdevās ievirzīties salā par 270 m, taču viens no tankiem iekrita sprādziena krāterī, bet otru uzspridzināja magnētiskā mīna. Atlikušajā dienas daļā pēdējo tanku karavīri izmantoja kā mobilo ložmetēju punktu. Trešais vads spēja nogādāt visus četrus tankus "Red 3" sektorā līdz pusdienlaikam un pēc tam veiksmīgi tos izmantot lielāko dienas daļu, bet dienas beigās tikai viens no četriem tankiem palika nebojāts.

Līdz pusdienlaikam jūras kājniekiem izdevās ieņemt krastu līdz pirmajai Japānas nocietinājumu līnijai. Līdz 15:30 vietām karaspēks spēja virzīties nedaudz dziļāk, taču kopumā frontes līnija palika nemainīga. Līdz ar tanku ierašanos, fronte virzījās pa "Red 3" posmu un "Red 2" posma malu (labajā flangā) un līdz ar tumsas iestāšanos frontes līnija jau bija sasniegusi salas vidu. , nedaudz nesasniedzot galveno aviācijas skrejceļu. Dienas beigās japāņi turpināja niknu pretestību. Vienā no sadursmēm japāņu jūras kājnieks piepeldēja vienam no bojātajiem amfībijas transportlīdzekļiem un atklāja uguni uz amerikāņu aizmuguri no uz tā novietotā ložmetēja M2. Līdz brīdim, kad amerikāņi atguva transportlīdzekli, vairāki cilvēki bija ievainoti no ložmetēja uguns.

21. novembris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam, kad pirmajā dienā no japāņiem bija atkarota ievērojama zemes josla, otrā diena tika veltīta aizstāvošo japāņu spēku sadalīšanai divās daļās, paplašinot lidlauka tuvumā izveidojušos izcilni līdz pat dienvidu krastam. Tajā pašā laikā karaspēkam Red 1 sektorā bija paredzēts attīrīt Green sektoru, tas ir, visu salas rietumu krastu.

Galu galā Green sektora tīrīšana izrādījās vienkāršāka, nekā gaidīts. Tā kā japāņi iepriekšējā dienā izrādīja spēcīgo pretestību, komandieris nolēma izvairīties no tiešas kaujas un tā vietā pieprasīt jūras spēku artilērijas apšaudes. Visas dienas garumā lēnām virzoties uz priekšu, artilērijas novērotāji varēja ieņemt ložmetēju ligzdas un atlikušos nocietinājumus. Pēc ugunsgrēka apturēšanas karaspēks spēja ieņemt pozīcijas aptuveni stundas laikā un ar dažiem upuriem.

Kaujas darbība Red 2 un Red 3 sektoros bija ievērojami sarežģītāka. Nakts laikā japāņiem izdevās izvietot vairākas jaunas ložmetēju ligzdas starp amerikāņu maksimālās virzības zonām. Ložmetēju uguns no šīm ligzdām kādu laiku nogrieza vienu amerikāņu karaspēka daļu no otras, bet līdz pusdienlaikam amerikāņi ieveda pozīcijās savus smagos ložmetējus, un japāņu ložmetēju ligzdas tika iznīcinātas. Neilgi pēc pusdienlaika amerikāņu karaspēks šķērsoja lidlauku un ieņēma pamestas aizsardzības pozīcijas salas dienvidu daļā. Līdz pulksten 12:30 tika saņemta ziņa, ka daļa aizstāvju pa smilšu kāpām atkāpjas no salas austrumu daļas uz Bairiķu salu. Daļai 6. jūras kājnieku pulka vienību tika pavēlēts desantēties uz Bairiki, lai nogrieztu japāņu atkāpšanos. Karaspēks, tostarp tanki un artilērija, sapulcējās un sāka desanta operāciju pulksten 16:55. Tajā brīdī uz desantu tika atklāta ložmetēja uguns, tad tika lūgts aviācijas atbalsts – pilotiem bija jāatrod un jāslāpē ienaidnieka pretestības punkti. Vienība izsēdās krastā, nesastopoties ar pretestību, vēlāk izrādījās, ka amerikāņi tika apšaudīti no bunkura, ko uzstādīja it kā atkāpušies japāņi, kas bija bruņoti ar 12 ložmetējiem. Bunkurā atradās neliela kanna ar benzīnu, tās dēļ sadega viss bunkura garnizons: degviela aizdegās no gaisa trieciena amerikāņu uzlidojuma laikā. Tikmēr atlikušās 6. pulka vienības tika nosūtītas uz Green sektora ziemeļu daļu.

Dienas beigās amerikāņu vienību kontrolē jau atradās viss salas rietumu krasts, kā arī posms starp sektoriem “Red 2” un “Red 3”, kas iet aiz lidlauka skrejceļiem. Atsevišķa kājnieku grupa šķērsoja lidlauku un sasniedza salas dienvidu daļu, iepretim Black 2 sektoram. Grupas nebija savstarpēji saistītas, starp vienībām Red 1/Green un Red 2 sektoros bija aptuveni 460 m atstatums, un sakaru līnijas starp Red 2 un Red 3 salas ziemeļos un dziļāk nebija nepārtrauktas. Tomēr, kā kļuva skaidrs vēlāk, tieši šajā laikā amerikāņu spēki sāka pārņemt iniciatīvu.

Aizsardzības spēku komandieris atolā kontradmirālis Keidži Šibazaki gāja bojā savā betonētajā komandpunktā, vēl vairāk sarežģījot japāņu vienību aizsardzības darbību vadību.

22. novembris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trešā kaujas diena pagāja ar frontes līniju nostiprināšanu un papildu smagās tehnikas un tanku nogādāšanu krastā. No rīta karaspēks, kas sākotnēji bija desantējies pie Red 1sektora, virzījās uz Red 2, lai gan ar dažiem zaudējumiem. Tajā pašā laikā, kamēr pārējās 6. jūras kājnieku pulka vienības nāca krastā, vienības, kas desantējās Greensektorā, uz dienvidiem no Red 1, sāka organizēties.

Līdz pusdienlaikam 6. pulka 1. bataljons bija gatavs uzbrukumam. 12:30 bataljons devās uzbrukumā un sāka vajāt Japānas vienības visā salas dienvidu daļā. Agrā vakarā amerikāņi bija sasniedza lidlauka austrumu malu un izveidoja nepārtrauktu frontes līniju ar karaspēku, kas divas dienas iepriekš bija ieradies Red 3 sektorā.

Līdz vakaram kļuva skaidrs, ka amerikāņu vienības ir guvušas uzvaru. Atlikušie japāņu karaspēki tika vai nu iedzīti šaurā zemes strēlē uz austrumiem no lidlauka, vai arī iesprostoti vairākos "katlos" netālu no Red 1/Red 2 sektoriem vai lidlauka austrumu malā. To apzinoties, japāņi metās izmisīgā pretuzbrukumā, kas sākās 19:30. Nelielas vienības mēģināja iefiltrēties amerikāņu rindās, lai pēc tam organizētu pilna mēroga uzbrukumu, taču tos apstādināja koncentrēta artilērijas apšaude - uzbrukums tika izjaukts. Vēl viens uzbrukuma mēģinājums tika veikts pulksten 23:00 ar zināmu panākumu.

23. novembris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No rīta pulksten 4:00 japāņi uzbruka majora Džonsa 6. pulka 1. bataljonam. Apmēram 300 japāņu karavīru uzsāka banzai uzbrukumu, rotu A un B pozīcijām. Jūras kājnieki, kurus atbalstīja iznīcinātāju USS Schroeder un USS Sigsbee artilērijas uguns un 10. pulka 1. bataljona 75 mm haubices, spēja atvairīt uzbrukumu, taču tikai pēc tam, kad artilērijas apšaude tika novirzīta aptuveni 75 m attālumā no amerikāņu pozīcijām. Kad uzbrukums beidzās, amerikāņu pozīciju priekšā atradās 200 japāņu karavīru līķi, bet aiz pozīcijām tika atrasti vēl 125 līķi.

Pulksten 7:00 ASV jūras aviācijas iznīcinātāju un uzbrukuma lidmašīnas sāka veikt reidus Japānas nocietinājumiem salas austrumu daļā. Pēc pusstundas japāņu pozīciju apšaudīšanai pievienojās 10. pulka 1. bataljona haubices - to bombardēšana ilga aptuveni 15 minūtes. 8:00 uzbrukumā devās 6. pulka 3. bataljons, kuru komandēja pulkvežleitnants Makleods. Tajā pašā laikā Džounsa 1. bataljons tika atsaukts no frontes līnijas, jo iepriekšējās nakts kaujās cieta lielus zaudējumus - bataljons bija zaudējis 45 karavīrus un vēl 128 ievainotus. Salai sašaurinoties no rietumiem uz austrumiem, 3. bataljona I un L rotas, virzoties uz austrumiem, izveidoja vienotu fronti, atstājot K rotu rezervē. Jūras kājnieku virzība uz priekšu noritēja ātri – viņiem pretojās nelielas Japānas karaspēka vienības, kas bija izdzīvojušas pēc trīs dienu kaujām. Jūras kājnieku rīcībā bija divi Sherman tanki (ar nosaukumu Colorado un China Gal), 5 vieglie tanki, kā arī militārie inženieri karaspēka tiešam atbalstam.

Rotas "I" un "L" virzījās apmēram 320 m, pirms saskārās ar nopietnu ienaidnieka pretestību. Japāņu pretestība sastāvēja no bunkuru tīkla gar I rotas fronti. Makleods pavēlēja L Company virzīties uz priekšu, tādējādi apejot japāņu aizsardzību. Tagad L rota izveidoja fronti visā salas platumā (attiecīgajā vietā 200 m), un I rota sāka iznīcināt bunkurus, ko atbalstīja Colorado tanks un inženieru nodrošināta liesmas metēju komanda. Kad I rota tuvojās japāņiem, japāņi izskrēja no bunkuriem un mēģināja atkāpties pa šauru koridoru. Tanka komandieris, gatavs šādai notikumu attīstībai, atklāja uguni uz bēgošo karavīru ķēdi. Tā kā atkāpušos karavīru līķi bija pilnībā izkropļoti, pēc kaujas nebija iespējams precīzi aprēķināt tanka šāvienā bojāgājušo skaitu, taču tiek pieņemts, ka runa ir par 50-70 karavīriem. Kamēr L rota virzījās uz salas austrumiem, majora Šotela 2. pulka 3. bataljons un 8. pulka majora Heja 1. bataljons bija aizņemti, iztīrot mazās kabatas, kas bija izveidojušās starp Red 1 un "Red 2" sektoriem. Japāņu karavīri šajās kabatās bija nopietni traucējuši amerikāņiem kopš pirmās desanta dienas, un tagad bija pienācis laiks iznīcināt šos formējumus.

1. bataljona 8. pulks virzījās uz priekšu no salas austrumu daļas Red 2, bet 3. bataljons, no 2. pulka virzījās no rietumiem Red 1 . Majors Hjūits Adamss vadīja kājnieku vadu un divas haubices no lagūnas uz Japānas pozīcijām, pabeidzot pēdējo ielenkuma izveidošanos, līdz pusdienlaikam “katls” tika likvidēts. Salas austrumos 6. pulka 3. bataljons turpināja virzību, apejot pretošanās punktus un atstājot tos tankiem, militārajiem inženieriem un lidmašīnām. Līdz pulksten 13:00 bataljons bija sasniedzis Betio austrumu galu: visa rīta laikā karavīri nogalināja aptuveni 475 cilvēkus, zaudējot tikai 9 nogalinātos un 25 ievainotos. Precīzs nāves gadījumu skaits “katlā” Red 1/Red 2 sektoros nav zināms. Tika lēsts, ka 22. novembra naktī apgabalā karoja aptuveni 1000 japāņu karavīru, naktī uz 23. novembri aptuveni 500, un tikai 50-100 palika dzīvi līdz 23. novembra pulksten 13.30, kad sala tika oficiāli pasludināta par iekarotu.

Karadarbības sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nākamo dienu laikā 2. bataljons, no 6. pulka iztīrīja atlikušās atola salas un operācija tika pabeigta 28. novembrī. 2. jūras kājnieku divīzijas vienības drīz sāka pamest atolu, un līdz 1944. gada sākumam pēdējās divīzijas vienības bija atstājušas Taravu.

No Japānas karaspēka kaujās par Taravu izdzīvoja tikai viens japāņu virsnieks, 16 karavīri un 129 korejiešu palīgstrādnieki. No 4836 japāņiem un korejiešiem, kas atradās salā pirms amerikāņu iebrukuma, 4690 gāja bojā.[4] ASV jūras kājnieku korpuss kaujā zaudēja 990 nogalinātus, nomira no ievainojumiem un pazuda bez vēsts.[5] Ievainoti 2188 cilvēki, tostarp 102 virsnieki un 2086 karavīri. Gandrīz visi amerikāņu zaudējumi attiecās uz 76 stundām, kas pagājušas no operācijas sākuma, precīzāk, “stunda “H” + 10 minūtes” - 20. novembrī pulksten 9:10, un līdz sala tika pasludināta par atbrīvotu no ienaidnieka - 13:30 23. novembrī.

Smagie zaudējumi, ko cieta amerikāņu karaspēks, izraisīja protestu un apjukuma vilni ASV, kur cilvēki nevarēja saprast, kāpēc jāmaksā tik augsta cena[6] par nelielu un šķietami nevajadzīgu salu, kas atrodas nezināmā vietā, gandrīz nekurienē.

Zaudējumi, kas tika ciesti Taravā, var būt saistīti ar grūtībām koordinēt dažādus spēkus amfībiju desanta operāciju laikā, kas ir viens no sarežģītākajiem karadarbības veidiem. Līdz tam laikam Tarava bija visvairāk nocietinātais atols, kāds amerikāņiem bija jāieņem.[7] Pēc tā sagrābšanas gūtās mācības tika izmantotas Ivodzimas kaujā.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]