Godprātīga lietošana

Godprātīga lietošana (angļu: fair use) ir tiesiska doktrīna Amerikas Savienotajās Valstīs, kur apskatīti izņēmumi un to ierobežojumi radošiem darbiem. Šīs doktrīnas ietvaros ir pieļaujama ar autortiesībām aizsargāto materiālu brīva izmantošana, ievērojot noteiktus nosacījumus.

Godprātīgas lietošanas mērķis ir veicināt sabiedrības interešu aizsardzību, līdzsvarojot autoru tiesības ar sabiedrības vajadzību pēc piekļuves informācijai, izglītībai, kritikai un mākslinieciskai izpausmei. Tā ļauj izmantot aizsargātu saturu bez autora atļaujas, ja tiek ievēroti noteikti kritēriji.

Amerikas Savienoto Valstu tiesību sistēmā tiesas izvērtē četrus galvenos faktorus, lai noteiktu, vai konkrētais izmantojums ir uzskatāms par godprātīgu:

Izmantojuma raksturs un mērķis – vai lietošana ir komerciāla vai nekomerciāla (piemēram, izglītības, komentāra vai kritikas nolūkiem), un vai izmantojums ir transformējošs, t.i., pievieno jaunu nozīmi vai mērķi.
Aizsargātā darba raksturs – piemēram, faktu bāzēti darbi biežāk atbilst godprātīgai lietošanai nekā radoši darbi, piemēram, dzeja vai mūzika.
Izmantotā apjoma un nozīmīguma pakāpe – cik daudz no oriģinālā darba tiek izmantots, un vai izmantotā daļa ir būtiska darba kodola daļa.
Ietekme uz darba tirgu – vai izmantojums negatīvi ietekmē darba komerciālo vērtību vai potenciālo tirgu.

Godprātīga lietošana bieži tiek izmantota akadēmiskajā darbībā, medijos, ziņu pārraidēs, parodijās, kā arī citos kontekstos, kur nepieciešams atsaukties uz esošiem darbiem, tos interpretēt vai analizēt. Tomēr katrs gadījums tiek vērtēts individuāli, un nepastāv garantija, ka konkrēts izmantojums vienmēr tiks uzskatīts par godprātīgu.

Vēsture

Godprātīgas lietošanas (fair use) doktrīna aizsākās kā tiesu prakse Apvienotajā Karalistē 18. gadsimtā, un vēlāk tā attīstījās arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Tā sākotnēji netika noteikta likumā, bet gan veidojās, balstoties uz tiesu precedentu — gadījumiem, kad tiesas atzina, ka noteiktos apstākļos aizsargāta satura izmantošana ir pieļaujama bez autora atļaujas.

ASV šī doktrīna tika pirmo reizi skaidri formulēta 1841. gada tiesas lietā Folsom v. Marsh, kur tiesnesis Joseph Story uzsvēra nepieciešamību pēc līdzsvara starp autora tiesībām un sabiedrības interesi. Viņš arī ierosināja četrus kritērijus, kas vēlāk kļuva par pamatu mūsdienu fair use analīzei.

Godprātīgas lietošanas jēdziens oficiāli tika nostiprināts Amerikas Savienoto Valstu likumdošanā ar 1976. gada Autortiesību likumu (Copyright Act of 1976), kurā šī doktrīna tika iekļauta kā 107. pants. Likums konkretizē četrus izvērtēšanas faktorus, bet tajā nav iekļauti stingri noteikumi — tā vietā tas ļauj tiesām elastīgi interpretēt, vai konkrētais gadījums atbilst godprātīgas lietošanas principiem.

Ar tehnoloģiju attīstību un digitālā satura izplatību 20. un 21. gadsimtā fair use ir kļuvis arvien nozīmīgāks. Tas īpaši attiecas uz interneta vidi, kur bieži notiek materiālu remiksi, kritiski pārskati, mīmi, video analīzes un citi radoši darbi, kas balstās uz esošu saturu.