Gogoļa centrs

Vikipēdijas lapa
Gogoļa centrs
Гоголь-центр
Pamatinformācija
Atrašanās
vieta
Maskava
Adrese Kazakova iela 8
Koordinātas 55°45′44″N 37°39′43″E / 55.76222°N 37.66194°E / 55.76222; 37.66194Koordinātas: 55°45′44″N 37°39′43″E / 55.76222°N 37.66194°E / 55.76222; 37.66194
Dibināta(-s) 2013
Slēgta(-s) 2022
Vadība
Direktors Aleksejs Kabeševs
gogolcenter.com/en/

Gogoļa centrs (krievu: Гоголь-центр) bija režisora Kirila Serebreņņikova izveidots teātra centrs uz likvidētā Gogoļa vārdā nosauktā Maskavas drāmas teātra bāzes.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2012. gada 7. augustā par jauno Gogoļa vārdā nosauktā Maskavas drāmas teātra māksliniecisko vadītāju tika iecelts Kirils Serebreņņikovs.[1] Jau 2012. gada septembrī tika paziņots par Serebreņņikova plāniem izformēt teātri un pārdēvēt to par Gogoļa centru.[2]

Gogoļa centrā kopā strādāja četri rezidenti, dažādas teātra grupas, kas rādīja savus projektus un kopīgi veidoja izrādes, kuras tika iekļautas teātra repertuārā: studija SounDrama, 7. studija, Jevgeņija Kulagina un Ivana Jevstigņejeva dejas kompānija Диалог Данс (Kostroma) un Gogoļa teātra trupa.[3]

Izņemot izrādes Gogoļa centrā notika arī filmu seansi, lekcijas, diskusijas, koncerti un izstādes. Centrā darbojās grāmatu veikals Гоголь books un kafejnīca "N". Skatītājus aicināja uz zāli ar skaļu zvanu, pie ieejas tika pārbaudītas biļetes.[4]

Gogoļa centra atklāšana notika 2013. gada februārī. Pirmajā 2012./2013. gada sezonā tika iestudētas sešas pirmizrādes pēc klasiķu darbu motīviem.[4] Notika daudz koncertu, diskusiju un citu nozīmīgu notikumu.

2013./2014. gada sezonā tika iestudētas 13 jaunas izrādes, kā arī atklāta Krievijā pirmā specializētā Teātra mediju bibliotēka, kurā skatītāji varēja bez maksas noskatīties izrādes no visas pasaules. 2013. gada 1. un 2. novembrī ar filmu "Mēbiuss" un "Zils ir vissiltākā krāsa" pirmizrādēm Krievijā tika atklāta programma Гоголь-кино, kuras ietvaros teātrī rādīja Eiropas kinofestivālu galvenos hītus.

No 2014. gada Gogoļa centra trupa vairākas reizes uzstājās viesizrādēs Latvijas Nacionālajā teātrī.[5]

2021. gadā Maskavas mērijas kultūras departaments nolēma nepagarināt līgumu ar Kirilu Serebreņņikovu un viņš tika atbrīvots no Gogoļa centra vadītāja amata.[6] Par teātra māksliniecisko vadītāju kļuva Aleksejs Agranovičs.

Darbības laikā Gogoļa centrs kļuva par vadošo avangarda teātri Krievijā un nozīmīgu platformu citiem mākslas veidiem līdz 2022. gadā 30. jūnija tas tika slēgts. Pēdējā tajā nospēlētā izrāde bija iestudējums "Es nepiedalos karā" (Я не участвую в войне), kuras pamatā ir Jurija Levitanska dzeja.[6][7]

Mākslinieciskie vadītāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Direktori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Aleksejs Malobrodskis (2012—2015)
  • Anastasija Goluba (2015. gada marts—jūlijs)[8]
  • Kirils Serebreņņikovs (pienākumu izpildītājs no 2015. gada līdz 2017. gada aprīlim un no 2019. gada aprīļa līdz augustam)
  • Aleksejs Kabeševs (p.i. no 2017. gada 23. augusta līdz 2019. gada 8. aprīlim, apstiprināts amatā 2019. gada 22. augustā, nostrādāja līdz 2022. gada jūlijam)[9]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Окологоголя». Lenta.ru. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 9. oktobrī. Skatīts: 2022. gada 13. oktobrī.
  2. Г. Заславский. «О "Гоголь-центре" – до 2015 года». ng.ru. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-10-04. Skatīts: 2022-10-13.
  3. Райкина М. «Кирилл Серебренников: «Когда я вошёл, начались крики провокаторов»». Moskovskij Komsomoļec. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 5. oktobrī. Skatīts: 2022. gada 13. oktobrī.
  4. 4,0 4,1 Вероника Чугункина. «Беречь лицо, не врать и не бояться: как «Гоголь-центр» стал зеркалом эпохи». forbes.ru (krievu), 2022. gada 7. jūnijā.
  5. «Gogoļa centrs». Lsm.lv.
  6. 6,0 6,1 «Dzīva teātra slepkavība. Kirils Serebreņņikovs pēc Gogoļa centra slēgšanas aicina nezaudēt cilvēcību». Lsm.lv. 2022. gada 4. jūlijā.
  7. «Maskavā slēgts Kirila Serebreņņikova izveidotais Gogoļa centrs». DELFI. 2022. gada 30. jūnijā.
  8. «Анастасия Голуб стала новым директором московского театра "Гоголь-центр"». ТАСС. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 2. aprīlī. Skatīts: 2022. gada 13. oktobrī.
  9. Эрозбек Дарья. «Алексея Аграновича сняли с поста худрука «Гоголь-центра»» (krievu). Коммерсантъ, 2022-06-29.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]