Grothusa mehānisms
Grothusa mehānisms ir protonu (ūdeņraža pozitīvo jonu) vai protonu iztrūkumu pārneses mehānisms vidēs, kur molekulas saistītas ar ūdeņraža saitēm (piemēram, ūdenī vai šķidrā amonjakā). Šādu mehānismu pirmais paredzēja baltvācu dabaszinātnieks Teodors Grothuss, tādēļ tas nosaukts viņa vārdā.
Ūdeņraža jons tiek pakāpeniski padots no vienas ūdens molekulas uz nākamo kā "stafetes kociņš", bet praktiski protonu kustības ātrumu šķīdinātājā nosaka šķīdinātāja molekulu polarizācijas ātrums.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Savā 1806. gadā publicētajā darbā "Šķidrumu sadalīšanas ar elektrisko strāvu teorija" Teodors Grothuss ieteica teoriju, kas izskaidroja ūdens anomālo elektrovadītspēju.[1]
2005. gadā izdevās eksperimentāli fiksēt, kā protons vidē pārvietojas no vienas molekulas pie citas.[2]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ de Grotthuss, C.J.T. (1806). "Sur la décomposition de l'eau et des corps qu'elle tient en dissolution à l'aide de l'électricité galvanique". Ann. Chim. 58: 54–73.
- ↑ Удалось проследить движение протона от кислоты к основанию (krieviski)
 | Šis ar ķīmiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |