Jau Otrā pasaules kara laikā vācieši bija radījuši līdzīgu lidmašīnu Junkers Ju-287. Tā neguva panākumus, jo nebija iespējams uzbūvēt tik stingrus spārnus, lai tie spētu izturēt aerodinamisko slodzi un vienlaikus lidmašīna nekļūtu pārāk smaga. Kad 1970. gados parādījās viegli un superizturīgi kompozītmateriāli, inženieri ķērās pie šī dizaina pilnveidošanas, dodot tam otro iespēju.
X-29 bija sevišķi plāni spārni - vismodernākie izejmateriāli ļāva tos izgatavot elastīgus. Turklāt šajā lidaparātā bija izmantota fly-by-wire tehnoloģija, kas visas troses un trīšus ļāva aizstāt ar elektrības vadiem. Pilots vadīja lidmašīnu ar datoru palīdzību, kas nepārtraukti koriģēja stūres darbību, tādējādi izlīdzinot neapšaubāmi nestabilā lidaparāta gaitu.
X-29izmēģinājuma lidojumus izpildīja sekmīgi, un 1985. gada 13. decembrī kļuva par pirmo lidmašīnu ar spārnu vērsumu uz priekšu, kas pārvarējusi skaņas barjeru. Diemžēl lidmašīnas dizains izrādījās pārāk nestabils un tā neattaisnoja arī cerības uz zemāku gaisa pretestību, tādēļ projekts tika izbeigts.