Gubumākoņi

Vikipēdijas lapa
Gubumākoņi

Gubumākoņi, cumulus (Cu) ir pa visām debesīm izmētāti atsevišķi mākoņi ar stingru, bieži vien pelēku pamatu. Tie attīstās vertikālā virzienā un izskatās vai nu pēc kaudzes, vai kalna, vai torņa (atkarībā no to veida). Latvijā tie visbiežāk novērojami vasarā. Veidojas, siltajam gaisam lēni ceļoties virs Zemes. Gubumākoņi sastāv no ūdens pilieniem, bet gubu lietusmākoņu virsotnes sastāv no ledus kristāliņiem. Cauri gubumākoņiem parasti nespīd Saule un zem tiem ir tumšāks.

Gubumākoņu vertikālā attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Normālos laikapstākļos virs mums kustas daudzi gubumākoņi. Tie veidojas no ūdens tvaikiem, kuri kopā ar slito gaisu paceļas no Zemes virsas un augstumā, kas atbilst rasas punktam, kondensējas mazos ūdens pilienos, kuru izmēri ir ap 10 mikrometri. Diezgan viegli novērtēt to augstumu virs Zemes, kur notiek tvaiku kondensācija "standarta atmosfērā", kuras temperatūra ar katru augstuma kilometru pazeminās par 6,5 °C. Pieņemsim, ka gaisa mitrums pie Zemes virsas ir 50%, bet tā temperatūra ir 20 °C. Tad, zinot ūdens tvaika spiediena atkarību no temperatūras, var pateikt, ka kondensācija sākas pie 10 °C temperatūras. Viegli izskaitļot, ka "standarta atmosfēras" temperatūra pazeminās par 10 °C apmēram 1,5 km augstumā, kas aptuveni atbilst gubumākoņu atrašanās augstumam virs Zemes virsas. Jo mitrāks gaiss, jo zemāk atrodas gubumākoņi.

No tā seko, ka gubumākonim jāizskatās plakanam, kā pankūkai. Tomēr tvaika kondensācijas laikā, augstumā, kuru mēs jau novērtējām, notiek liela siltuma daudzuma izdalīšanās. Šis siltums sasilda gaisu visapkārt un tvaiku, ko tas satur, tādējādi uz laiku pārtraucot tā kondensāciju. Sasildītais gaiss, kurš satur lielu tvaika daudzumu, turpina celties augšup, un tā tvaiku kondensācija notiek vēl lielākā augstumā utt.

Rezultātā virs gubumākoņa plakanā pamata izveidojas cepure, kurai parasti ir kaudzes forma, no kuras tad arī ir cēlies šo mākoņu nosaukums.

Gubumākoņu veidi: