Hačkars

1291. gadā darināts hačkars Gošavankas klosterī

Noraduzas kaspēta pie Sevana

Hačkars Z.A.Meierovica bulvārī Rīgā

Hačkars (armēņu: խաչքար) ir tradicionāls armēņu krusta akmens kāda cilvēka vai notikuma piemiņai. To izgatavo no tufa, granīta, marmora vai bazalta. Hačkaru izgatavošanas tradīcija un tehnika 2010. gadā tika iekļauta UNESCO cilvēces nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā.

Kaut arī parastais hačkara motīvs ir krusts, kas novietots virs rozetes vai saules diska, katrs hačkars, vismaz teorētiski, ir ar unikālu dizainu. Hačkaru izgatavošanas vēsture izsekojama vismaz no 9. gadsimta. Vecākais hačkars, kura izgatavošanas gads ir konstatēts, ir no 879. gada. Hačkaru izgatavošanas klasiskais periods ir no 12. līdz 14. gadsimtam. Tiek lēsts, ka pasaulē saglabājušies apmēram 40 000 vēsturisko hačkaru. Tā kā vēsturiski armēņi kompakti apdzīvojuši daudz lielāku teritoriju nekā mūsdienās, daudzi hačkari atrodas mūsdienu Turcijas, Azerbaidžānas, Irānas un Gruzijas teritorijā. Daudzi no tiem laika gaitā ir iznīcināti. Vislielākā hačkaru koncentrācija līdz 20. gadsimta beigām, kad to no 1998. līdz 2006. gadam iznīcināja Azerbaidžānas armija, atradās Džulfas armēņu kapsētā Nahčivanā. Mūsdienās vislielākā hačkaru koncentrācija ir Noraduzas kapsētā Sevana rietumu krastā.

Sākot no 20. gadsimta hačkari kā armēņu identitātes simboli un armēņu genocīda piemiņas vietas tiek izvietoti visā pasaulē, kur eksistē armēņu diaspora. 1990. gadā iepretim Bastejkalnam tika uzstādīts hačkars, kas tika atgādāts no Armēnijas. Tas veltīts armēņu genocīda upuru piemiņai, kā arī kā pateicība par Latvijas palīdzību 1988. gada Armēnijas zemestrīces seku likvidēšanā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Hačkars.
• Symbol of armenian identity (angliski)