Hamburgas skola (vēsture)

Hamburgas skola - vēsturnieku grupa, vēstures zinātnes virziens, kas izveidojies XX gs. 50. gadu beigās Hamburgā, Vācijā. Koncepcijas izveidotājs ir vēsturnieks Fricis Fišers, pazīstamākie skolas pārstāvji ir I. Geiss, B. Šulte u.c. Savu ietekmi vēstures zinātnē skola saglabāja līdz pat XX gs. 80. gadu beigām.

Vēsture

Fišers populārs kļuva 1959. g. ar publikāciju “Vēstures žurnālā”, kurā aizskāra politiski jūtīgo nacisma vēstures vietu Vācijas vēsturē. Sprādziena efekts zinātnes aprindās bija Fišera darbam “Tvēriens pēc pasaules kundzības” (1961.) Viņš savu izstrādāto koncepciju attīstīja arī nākamajos darbos: “Ilūziju karš” (1969.) un “Elites savienība” (1979.).

Pamatkoncepcija

Pamatojoties uz visai rūpīgi izpētītajiem arhīvu materiāliem, Fišers izvirzīja tēzi, ka Vācijas impērijas ārpolitikas mērķiem no 1914. gada septembra memoranda līdz 1918. gadam bijis ekspansīvs raksturs:

• Vācijas valdība apzināti riskēja ar pasaules kara veicināšanu un aktīvi līdzdarbojās ar savu politiku.
• aneksionistiskie plāni bija saistīti ne tikai ar panģermāņiem, bet arī ar militāristiem (un tos atbalstīja vairākums politisko spēku valstī). Atšķirība starp aneksionistiem un mērenajiem nebija principiālos mērķos, bet vienīgi mērķu sasniegšanas taktikā.
• Nacisms nebija izolēta un gadījuma epizode — vērojama izteikta politikas pārmantojamība no Vācijas impērijas veidošanās līdz kraham 1945. g.

Kritika

Augstāko punktu polemika sasniedza 1964. g. Rietumberlīnē un Vīnes starptautiskajā vēstures zinātnes kongresā 1965. gadā. Konservatīvie vēsturnieki ar Gerhardu Riteru priekšgalā pārmeta Fišeram politisko un zinātnisko bezatbildību. Riters uzskatīja, ka nacisms traktējams kā pārrāvums Vācijas vēsturē: nacionālsociālisms bijusi viseiropas parādības vācu forma (vienpartijas valsts ar vadoni priekšgalā XX gs. pirmajā pusē raksturīga visai Eiropai).

Iebilstot saviem pretiniekiem Fišers pasvītroja to, ka nerunā par nacionālās pagātnes nomelnošanu un nihilisku noliegumu, bet gan par vēsturiskās īstenības atjaunošanu. XX gs. beigās vēsturnieki ir apgāzuši Fišera tēzi par Vācijas apzināto agresivitāti. Tomēr ir arī secinājumi kas tiek atbalstīti un diskusijas turpinās — piemēram, par vācu vēstures pēctecību vai pārrāvumu starp I un II Pasaules karu.