Heliocentrisms
Heliocentrisms (gr. helios — "saule") ir hipotēze, ka Saule ir Visuma centrā, un ap to rotē planētas un zvaigznes.
Idejas rašanās un attīstība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ideja, ka visa centrā ir Saule, pirmoreiz radās sengrieķu filozofam un astronomam Aristarham 270. gadā p.m.ē. Aristarhs pats mēģināja noteikt attālumus līdz Mēnesim un Saulei, kā arī to lielumu. Viņa mērījumi pēc mūsdienu zinātnes standartiem ir visai neprecīzi, taču tie viņam ļāva pieņemt, ka loģiskāk būtu, ja Zeme un pārējās Saules sistēmas planētas grieztos ap Sauli.
16. gadsimta sākumā pie šīs teorijas atgriezās Nikolajs Koperniks, kurš savas sistēmas modelēšanā balstījās uz Platona pieņēmumu, ka planētu kustība ir nemainīgi vienmērīga (ko savulaik sekmīgi bija atspēkojis jau Klaudijs Ptolemajs) un uzskatīja, ka planētu orbītas ir apļveida (vēlāk Johanness Keplers pierādīja, ka šis pieņēmums ir maldīga, un patiesībā planētu orbītas ir elipsveida). Rezultātā Kopernika modelis izrādījās krietni sarežģītāks par Ptolemaja modeli: Ptolemaja shēmā bija 15 orbītu sfēras (ieskaitot epiciklus — epicycle — Ptolemeja teorijā riņķis, pa kuru pārvietojas debess ķermenis), savukārt Kopernikam bija nepieciešamas 18 sfēras. Un, kaut Kopernika heliocentriskais modelis izrādījās sarežģītāks, tas nebija pareizāks: piemēram, Marsa orbītu pēc Ptolemaja shēmas varēja izskaitļot daudz precīzāk. Savukārt izmantot Kopernika tabulas astronomiskajos aprēķinos nozīmēja neizbēgami kļūdainus rezultātus.
17. gadsimta sākumā heliocentrismu sāka proponēt itāļu astronoms un matemātiķis Galileo Galilejs, kurš izraisīja publisku strīdu ar apgalvojumu („Dialogi par svarīgākajām pasaules uzbūves sistēmām“), ka visas pārējās tajā laikā zinātnes apritē paralēli esošās pasaules uzbūves sistēmas — Ptolemaja, Keplera un Brahes, — esot aplamas. Zinātnieku strīdā iejaucās Baznīca kā izglītības sistēmas kūrētāja. Diemžēl Galilejs nevarēja sniegt sv. inkvizīcijas komisijai nevienu pierādījumu, kas apliecinātu heliocentrisma koncepcijas patiesumu. Viņa vienīgais arguments bija, ka okeānu paisumu un bēgumu izraisa Zemes rotācija, taču komisijas pārstāvji to noraidīja (pamatojoties uz Kepleru), jo šīs ūdens svārstības izsauc Mēness gravitācijas spēks, rotējot ap Zemi. Pierādījumu bāzes nebija, viss balstījās uz atgriešanos pie Aristoteļa, savukārt zvaigžņu paralakses neesamība bija acīmredzama. Līdz ar to 1616. gadā heliocentrisma koncepciju atzina par nezinātnisku hipotēzi, kuru aizliedza mācīt izglītības iestādēs, bet heliocentriķu darbus iekļāva „Nerekomendējamo grāmatu indeksā“.
Zinātnes aprindas līdz pat 19. gadsimtam uz heliocentrismu raudzījās kā uz kārtējo pseidozinātnisko hipotēzi, kura var izrādīties patiesa, bet var izrādīties arī otrādi (pierādījumu nebija, bija tikai pieņēmumi). Tikai 1838. gadā Besels konstatēja zvaigžņu paralaksi, savukārt 1851. gadā ar Fuko svārsta palīdzību tika pierādīta Zemes rotācija ap savu asi, un tikai ar šo brīdi var runāt par heliocentrismu kā vērāņemamu koncepciju. (Katoļu Baznīca gan atzina heliocentrisma hipotēzes tiesības uz pastāvēšanu mazliet agrāk — Galileja "De revolutionibus orbium coelestium" no „Nerekomendējamo grāmatu indeksa“ izņēma jau 1835. gadā.)
Taču šajā laikā, pateicoties Ņūtona pētījumiem, jau bija skaidrs, ka Visums ir daudz plašāks un nekādi nevar rotēt ap Sauli, tātad heliocentrisma teorija tā arī palika zinātnes vēsturē kā viena no viduslaikos pastāvējušām hipotēzēm par pasaules uzbūvi.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|