Inkvizīcija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Templiešu ordeņa brāļu sadedzināšana 13. gadsimta sākumā.

Svētā inkvizīcija (latīņu: inquisitio — 'iztaujāšana, noskaidrošana') ir kopīgs nosaukums Romas Katoļu baznīcas struktūru darbībai ķeceru noskaidrošanā un ķecerības apkarošanā (1231—1908).

Termins "inkvizīcija" viduslaiku tiesvedībā bija visai izplatīts, un nozīmēja lietas apstākļu noskaidrošanu un izmeklēšanu. Ar laiku ar šo vārdu sāka saprast tikai garīgo tiesu darbību pret Baznīcu vērsto ķecerīgo mācību apkarošanā. Īpašu Baznīcas tiesu ar šādu nosaukumu izveidoja pēc pāvesta Inocenta III rīkojuma 1215. gadā. Savukārt 1908. gadā to pārdēvēja par "Ticības mācības lietu kongregāciju" (Sacra congregatio Romanae et universalis Inquisitionis seu Sancti Officii).

Svētās inkvizīcijas pamatuzdevums bija noskaidrot, vai apsūdzētais nav vainojams ķecerībā. Ja vainu nevarēja pierādīt, to atbrīvoja, ja apsūdzētais izrādījās ķeceris, to nodeva laicīgās tiesas rokās, kura tad arī piesprieda sodu.

Etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viduslaikos ar jēdzienu "inkvizīcija" apzīmēja jebkuru pirmstiesas izmeklēšanu atkarībā no konteksta: laicīgajās tiesās izmeklēšanu parasti veica no "uzticamiem" pilsoņiem izveidota inkvizīcija, bet reliģisko pārkāpumu (ķecerību) izmeklēšanu — inkvizīciju īstenoja īpaši šim uzdevumam deleģēti garīdznieki (inkvizitori).[1]

Saskaņā ar romiešu tiesībām pastāvēja trīs kriminālās meklēšanas metodes: accusatio, dununciatio un inquisitio. Tā kā Svētā palāta savas metodes pilnībā aizguva no pēdējā paņēmiena, tad no šejienes arī cēlies vārds - inkvizīcija.[2]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kristiešu Svētajos Rakstos — Jaunajā derībā Apustulis Pēteris raksta par „aplamām posta mācībām“ (Pētera 2. vēst. 2:1), bet Svētais Pāvils ķecerību ierindo vienā kategorijā ar tādiem grēkiem kā maģija, elku pielūgsme un citiem (Gal. 5:20). 3. gadsimtā Baznīcas hierarhi (bīskapi, sinodes), balstoties uz Svētajiem Rakstiem, galīgi noformulēja kristīgās ticības doktrīnu. Tai pretī runājošas Svēto Rakstu interpretācijas tika atzītas par ķecerību, tomēr līdz pat 11. gadsimtam sodi par ķecerību tika reti piemēroti.

1184. gadā pāvests Lūcijs III un Svētās Romas imperators Frīdrihs I Barbarosa nodefinēja bīskapu tiesu procedūru ķecerību izmeklēšanā un tās procesuālo kārtību. Bīskapu tiesu savākto pierādījumu un apsūdzības izskatīšana un lēmuma pieņemšana tika uzticēta laicīgajām tiesām.

1215. gadā pāvesta Inocenta III sasauktajā IV Laterānas koncilā noformulēja ķecerību izmeklēšanas (lat. per inquisitionem) procesuālo kārtību un normas.

Inkvizīcijas attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikā no 1231. līdz 1235. gadam pāvests Gregorijs IX pakāpeniski nodalīja ķecerību izmeklēšanu no bīskapu tiesu jurisdikcijas, ieceļot tai īpašus izmeklētājus — inkvizitorus, — no šī laika var sākt runāt par Svēto inkvizīciju kā par sistēmu. Sākotnēji inkvizitorus rekrutēja no dominikāņu, bet pēc tam arī no franciskāņu ordeņiem.

1478. gadā pāvests Siksts IV pēc Aragonas Ferdianda lūguma atļāva karaļiem iecelt inkvizatorus savās valstīs. Tika izveidota Spānijas inkvizīcija.

1542. gadā pāvests Pāvils III ar bullu "Licet ab initio" nodibināja Svēto inkvizīciju kā atsevišķu Baznīcas struktūru.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Inkvizīcija, vesture.eu, 29.06.2014.
  2. Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos, P.Valters, 271. lpp., ISBN 1234567890 Nepareizs ISBN

Ārējā saite[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]