Hidroelektrostacija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pasaulē lielākā hidroelektrostacija Ķīnā

Hidroelektrostacija ir elektrostacija, kur par enerģijas avotu izmanto ūdens plūsmas enerģiju. Parasti hidroelektrostacijas ceļ uz upēm, uzbūvējot arī dambi un izveidojot ūdenskrātuvi.

Lai elektroenerģijas ražošana būtu efektīvāka, nepieciešami divi faktori: HES jābūt nodrošinātai ar ūdeni visu gadu, kā arī upes ielejai vēlams būt kanjonveidīgai, t. i. krastiem jābūt stāviem un 10 metrus augstiem, lai izveidotā ūdenskrātuve neapplūdinātu apkārtni.

2005. gadā HES pasaulē kopā saražoja 19% no visas elektroenerģijas, ka bijusi saražota. HES kopējā jauda bija 715 gigavati (salīdzināšanai: Rīgas HES jauda ir apmēram 400 megavati).

Lielākās Latvijas hidroelektrostacijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas lielākā hidroelektrostacija — Pļaviņu HES
Nosaukums Jauda (megavati) Saražotā enerģija gadā (gigavatstundas)
Pļaviņu HES 868 1733
Rīgas HES 402 735
Ķeguma HES 264 571

Latvijā kopumā ir 158 HES[1].

HES vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ūdensdzirnavas ir vieni no pirmajiem mehānismiem tehnikas attistības vēsturē, kuru darbināšanai cilvēks izmantoja tikai un vienīgi dabas spēkus.[2] Par hidroenerģijas pirmsākumu var uzskatīt koka dzirnavas. Šādus dažāda veida ūdensratus izmantoja daudzās Eiropas un Āzijas valstīs jau pirms vairāk kā 2000 gadiem. Ar gadiem tehnoloģijām attīstoties un regulāri darbinot, šo dzirnavu efektivitāte sasniedza pat 70%. Uzlabojoties inženiertehniskajām zināšanām un prasmēm, ap 19. gadsimtu tika izstrādātas jaudīgākas un izturīgākas iekārtas, lai ražotu elektroenerģiju.[3]

HES attīstība Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ūdensspēka izmantošana Latvijā attīstījās pakāpeniski, bet pēdējos divos-trijos gadsimtos straujāk – sākumā graudu malšanai, kokapstrādei, vilnas apstrādāšanai, papīra un kartona ražošanai u.c., vēlākk arī elektroenerģijas ražošanai. Latvijas pirmās ūdensdzirnavas bija cietokšņa tipa celtnes, lai nodrošinātos pret ienaidnieku uzbrukumiem. Nozīmīgas ir senās ūdensdzirnavas ar dzirnavu dīķiem, kuros uzkrāja malšanai nepieciešamo ūdeni. Dzirnavu dīķos bieži audzēja karpas un citas zivis, kā arī ūdensputnus. Sākotnēji ūdens mehānismus darbināja ar koka ūdensrata palīdzību, bet kopš 19. gadsimta beigām Latvijā sāka izplatīties Frensisa turbīnas. Ar uzlabojumiem Frensisa turbīnas lieto arī mūsdienās. Elektrības ražošana, izmantoja ūdens enerģiju, Latvijas teritorijā sākās 19. un 20. gadsimtu mijā. 1876. gadā sākta elektroenerģijas ražošana Billes voiloka fabrikā pie Amatas, bet 1878. gadā – Šablovska papīrfabrikā (Augstpriedēs) pie Mazās Juglas. Mazajām hidroelektrostacijām bija īpaša loma Latvijas elektrifikācijas aizsākšanā un vietējo elektrotīklu izveidē. To būvniecība vērtās plašumā un 1926. gada beigās jau darbojās 26 HES. Daudzās ūdensdzirnavās ražoja arī elektrību, galvenokārt apgaismošanai. Pēc Valsts Zemes bankas izdevuma Latvijas dzirnavu saraksts 1938. gada 1. jūlija datiem, Latvijā darbojās 666 ūdensdzirnavas. Faktiskais to skaits tomēr bija nedaudz lielāks.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija HES būvju drošuma sertifikāti
  2. Kārlis Siļķe. «Ūdens enerģijas izmantošanas vēsture Latvijā». https://www.mhea.lv. Skatīts: 2016. gada 5. aprīlī.
  3. 3,0 3,1 Paish, O. (2016. gada 5. aprīlī). "Small hydro power: technology and current status". Renewable and Sustainable energy Reviews 6 (6): 537.-556..

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]