Pāriet uz saturu

Ižori

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Ižorieši)
Šis raksts ir par tautu. Par apdzīvotu vietu Kastuļinas pagastā skatīt rakstu Ižori (ciems).
Ižoru tautas karogs
Senā ižoru apdzīvotā teritorija ar somiskajiem vietvārdiem
Ižoru (zilā krāsā) un votu (sarkanā krāsā) ciemi Ļeņingradas apgabala Kingisepas rajonā

Ižori (pašnosaukums: inkeroin, ižoralain) ir neliela somugru tauta, kas izkaisīti dzīvo senās Ingrijas teritorijā, tagadējā Ļeņingradas apgabalā un Pēterburgā. Pēc aplēsēm to kopskaits ir ap 500, no kuriem Krievijas Federācijā dzīvo vairs tikai 266 ižori (2010).[1] Runā ižoru valodā. 1932.—1937. gadā tika lietota ortogrāfija latīņu alfabētā, vēlāk kirilicā. Ticīgie lielākoties pareizticīgi. Galvenā apdzīvotā vieta ir Vīstinas ciems (ižoru: Viistinä, krievu: Вистино) Ļeņingradas apgabala Kingisepas rajonā, kurā 2002. gadā dzīvoja 43 ižori.

Ižori pirmo reizi minēti Romas pāvesta Aleksandra III bullā Upsālas arhibīskapam Stefanam (1164—1189) par katoļu ticības izplatīšanu somu zemēs. Ingrija un Votzeme ilgi bija strīdus teritorija starp Novgorodu un Zviedriju, Dāniju un Livoniju. 1221. gadā tajā siroja sakalieši un aizveda sev līdzi daudz gūstekņu.[2] 1240. gadā to uz pāris gadiem iekaroja Livonijas ordenis un uzcēla pirmo Koporjes cietoksni. No 1617. gada ižoru zeme atradās Zviedrijas pakļautībā. Lielā Ziemeļu kara laikā to 1703. gadā iekaroja Krievija, nodibinot Ingermanlandes hercogisti, kas pastāvēja līdz 1708. gadam. Vēlāk Ingrija kļuva par vienu no Krievijas impērijas guberņām, vēlāk to pārdēvēja par Pēterburgas guberņu. 1897. gada Krievijas impērijas tautas skaitīšanā kā ižori tika uzskaitīti 21 700 cilvēki, bet 1959. gada PSRS tautas skaitīšanā tikai 1026. Līdz 1937. gadam Kingisepas rajonā pastāvēja Soikinas ižoru nacionālā ciema padome (Сойкинский ижорский национальный сельсовет), ko Lielā terora laikā likvidēja.

  1. Официальный сайт Всероссийской переписи населения 2010 года. Информационные материалы об окончательных итогах Всероссийской переписи населения 2010 года Arhivēts 2016. gada 5. jūnijā, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
  2. Indriķa hronika (XXV., 6.) Arhivēts 2019. gada 20. maijā, Wayback Machine vietnē.: ... sakalieši virzījās pa to pašu ceļu un, pārgājuši pār Narvu, devās pa attālāko ceļu uz zemi, kas saucas Ingarija (latīņu: terra , que Ingaria vocatur) un pieder pie Novgorodas kņazistes. Un viņi atrada šo zemi pilnu ar cilvēkiem un nekādu iepriekšēju ziņu nebrīdinātu; un viņi nodarīja ingeriem milzīgu postu, nogalināja vīriešus, daudz tautas, sagūstīja daudz abēja dzimuma cilvēku, nokāva aitas, liellopus un daudz citu lopu, ko nevarēja paņemt līdzi, un atgriezās ar lielu laupījumu. Un Igaunija un Līvzeme piepildījās ar krievu gūstekņiem, un par visiem zaudējumiem, ko krievi bija nodarījuši līviem, šie tai pašā gadā jau bija saņēmuši atpakaļ divkārt un trīskārt vairāk.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]