Pāriet uz saturu

Leales bīskapija

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Igaunijas bīskapija)
Leales bīskapa Hermaņa zīmogs.
Apliecošais uzraksts HERMANNUS:
DEI:GRA(TIA):
LEALENSIS:
EP(ISCOPU)S.

Leales bīskapija (latīņu: episcopatus Lealensis[1]) vai Igaunijas bīskapija (latīņu: episcopatus Estiensis vai episcopatus de Hestia) bija pirmā Romas katoļu baznīcas diacēze Igaunijas teritorijā.

Leales bīskapija tika dibināta 1211. gadā Ridalas zemē ar sēdekli Lihulā. Par pirmo bīskapu tika iesvētīts Daugavgrīvas klostera abats Teoderihs no Turaidas. Viņa iesvētīšanā piedalījās trīs no Vācijas atbraukušie bīskapi - Fīlips no Raceburgas, Īzo no Verdenas un Helmolds no Pleses, Pādebornas bīskaps. Šķiet, ka tieši tādēļ ir bijusi nepieciešama viņu vizīte, jo Albertam nebija tiesību iesvētīt jaunus bīskapus Livonijā. Pēc bīskapa Teoderiha nogalināšanas 1219. gadā Livonijas bīskaps Alberts fon Bukshēvdens panāca sava brāļa Hermaņa apstiprināšanu bīskapa amatā. 1220. gadā atbrīvojušos bīskapa rezidenci Lihulas pilskalnā iekaroja zviedru karalis Jūhans I, kuru drīz vien padzina sāmsalieši.

Pēc Ugaunijas un Sakalas novadu iekarošanas 1224. gadā viena tās daļa tika iekļauta Tērbatas bīskapijas teritorijā. Pēc Sāmsalas iekarošanas bīskaps Alberts no šīs salas un no Leales bīskapijas dibināja jaunu - Sāmsalas bīskapiju (episcopatus Osiliensis) un iecēla tur par bīskapu Gotfrīdu, kas tomēr nevarēja noturēties pret Zobenbrāļu ordeņa varu. Tikai 1234. gada 10. septembrī pāvesta legāts Modenas Vilhelms atkal atjaunoja Sāmsalas bīskapiju, kurai piešķīra Leali, iecēla par Sāmsalas bīskapu Indriķi, un 1235. gada 8. janvārī atļāva Hermanim atvietot savu līdzšinējo Leales bīskapa nosaukumu ar Tērbatas bīskapa titulu.


  1. Leales bīskapija Arhivēts 2011. gada 14. jūnijā, Wayback Machine vietnē. (latviski)