Ugaunija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Senās Igaunijas zemes pirms XIII gs.

Ugaunija jeb Ugandi līdz 13. gadsimtam bija viena no igauņu (ugauņu) apdzīvotajām zemēm Dienvidaustrumigaunijā, Tālavas kaimiņzeme. No Ugaunijas vārda cēlies Igaunijas nosaukums latviešu valodā. Pēc Mīlenbaha un Endzelīna uzskatiem burts -u- vārdos “Ugaunija” un “ugauņi” apzīmējis -ü-skaņu, respektīvi, “Ügaunija” un “ügauņi”.

Teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ugaunija aptvēra samērā plašu teritoriju starp Peipusa un Vertsjerva ezeru ar galvenajiem centriem Otepē un Tērbatas pilīs. Ugaunijas ziemeļu daļa Indriķa hronikā dēvēta par Jogentaganijas novadu, bet dienvidaustrumu daļa par Valgatabalvi. Pēc Ugaunijas pakļaušanas Romas pāvestam 1234. gadā Ugaunijas teritorijā tika nodibināta Tērbatas bīskapija.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1030. gadā Novgorodas kņazs Jaroslavs Gudrais (varjagu: Jarizleifr) iebruka Ugaunijā un Tērbatas pilskalnā nodibināja pilsētu, ko nosauca savā kristīgajā vārdā par Jurjevu jeb Georgijevu. 1061. gadā sosoli - Sakalas vai Sāmsalas iedzīvotāji ieņēma Tērbatu un to nodedzināja.

1111. gadā Novgorodas kņazs Mstislavs I Vladimirovičs (Lielais) (varjagu: Harald) iebruka Atzeles zemē un, iespējams, Ugaunijā. 1113. gadā kņazs Mstislavs I sakāva čudus pie Boras. 1116. gadā viņam izdevās iekarot Otepē pilskalnu, kas Novgorodas hronikā saukts par "Lāča galvu". 1130. gada ziemā kņaza Mstislava dēls Novgorodas kņazs Vsevolods Mstislavičs (pēc kristīšanas - Gabriēls) (saukts Gavrilo) iebruka čudu zemē un nogalināja vīrus, dedzināja mājas un saņēma gūstā sievas un bērnus. 1133. gada 9.februārī kņazs Vsevolods Mstislavičs ieņēma Tērbatas pilsētu.

1191. gada ziemā Novgorodas kņazs Jaroslavs Vladimirovičs kopā ar pleskaviešiem ieņēma Tērbatas pilsētu, nodedzināja un izpostīja čudu zemi. 1192. gada vasarā kņazs Jaroslavs nodedzināja "Lača galvas" (Otepē) pilsētu.

1207. gadā kristītie latgaļu virsaiši un Zobenbrāļu ordenis noslēdza militāru savienību pret Ugauniju. 1210. gadā Novgorodas kņazs Mstislavs un viņa brālis Pleskavas kņazs Vladimirs aplenca Otepē pili, līdz ugauņi padevās un piekrita kristīties ortodoksajā ticībā. Tā paša gada vasarā arī krustnešu karaspēks Cēsu Bertolda vadībā aplenca Otepē pilskalnu. 1215. gadā ugauņi iebruka Tālavā un sagūstīja latgaļu virsaiti Tālivaldi, kuru dzīvu sadedzināja. Pēc tam Tālivalža dēli izsiroja Ugauniju, pēc tam ugauņi piekrita kristīties Romas katoļu ticībā. Tas izraisīja pilsoņu karus starp dažādām igauņu ciltīm, kur ugauņi kopā ar latgaļiem un līviem cīnījās pret nekristītajiem un ortodoksajiem igauņiem un viņu Novgorodas sabiedrotajiem.

1218. gada vasarā Livonijas bīskaps Alberts, Igaunijas bīskaps Teoderihs no Turaidas un Sēlijas bīskaps Bernhards no Lipes devās pie Dānijas karaļa Valdemāra II, kas pa mātes līniju bija cēlies no varjagu-rūsu dinastijas Polockas Rurikovičiem. Viņi lūdza karali doties karagājienā pret Igauniju, lai igauņi pārstātu kopā ar krieviem karot pret viņiem. Kā kompensāciju par militāro palīdzību karalim piedāvāja virskundzību pār Igaunijas un, iespējams, Līvzemes zemēm. 1218. gada vasaras beigās uz Sakalas un Ugaunijas zemju robežas notika Puides kauja starp Novgorodas un Pleskavas krievu kņazu karaspēku un vācu krustnešiem. 1220. gadā bīskaps Alberts piekrita kļūt par Valdemāra II vasali, lēnī saņemot Livoniju[1].

1222. gada vasarā Valdemārs II no jauna uzcēla iepriekšējā karagājiena laikā nopostīto pili Sāmsalā, kur pie Dānijas karaļa no Līvzemes ieradās bīskaps Alberts, Zobenbrāļu ordeņa mestrs Folkvīns un vārdā nenosaukti līvu vecākie, lai vestu sarunas par dāņiem piešķirtās Līvzemes un Igaunijas turpmāko statusu. Sarunu gaitā viņi panāca to, ka karalis Valdemārs II bīskapam Albertam atdeva Līvzemi, turpretī Sakalas un Ugaunijas zemē viņš karaļa tiesības piešķīra Zobenbrāļu ordeņa brāļiem, bet garīgās tiesības Rīgas bīskapam.

Izmantojot to, ka 1223. gadā Valdemārs II krita sakšu gūstā, 1224. gada vasarā bīskaps Alberts uzbruka Tērbatas kņazam Vetsekem (sauktam par Vjačko), kas krita Tērbatas pilskalna aizstāvēšanā pret uzbrūkošajiem vāciešiem, latgaļiem un līviem.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


  1. Indriķa hronika XXIV 4.