Igaunija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par valsti. Par citām jēdziena Igaunija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Igaunijas Republika
Eesti Vabariik
Igaunijas karogs Igaunijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaMu isamaa, mu õnn ja rõõm
tulk. "Mana tēvzeme, mana laime un prieks"
Location of Estonia
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Tallina
339) 59°26′N 24°45′E / 59.433°N 24.750°E / 59.433; 24.750
Valsts valodas igauņu valoda
Valdība unitāra parlamentāra republika
 -  Prezidents Kersti Kaljulaida
 -  Premjerministrs Jiri Ratass
Neatkarība no Vācijas un Krievijas 
 -  Deklarēta 1918. gada 24. februārī 
 -  Atzīta 1920. gada 2. februārī 
 -  PSRS okupācija 1940. gada 16. jūnijā 
 -  Atjaunota 1991. gada 20. augustā 
Iestāšanās ES 2004. gada 1. maijā
Platība
 -  Kopā 45 339 km² (129.)
 -  Ūdens (%) 4,56
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2018. gadā 1 319 133[1] (152.)
 -  Blīvums 29,1/km² (194.)
IKP (PPP) 2015. gada aprēķins
 -  Kopā $36.947 miljardi 
 -  Uz iedzīvotāju $27,729 
Džini koef. (2013) 32.9 (vidējs
HDI (2013) 0.865 (ļoti augsts) (33.)
Valūta Eiro (EUR)
Laika josla EET (UTC+2)
 -  Vasarā (DST) EEST (UTC+3)
Interneta domēns .ee1
ISO 3166-1 kods 233 / EST / EE
Tālsarunu kods +372
1 Arī .eu, kopā ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Igaunijas Republika (igauņu: Eesti Vabariik) ir valsts Ziemeļeiropā, viena no trim Baltijas valstīm. Igauniju veido tās kontinentālā daļa un Monzunda arhipelāgs Baltijas jūrā. Austrumos Igaunija robežojas ar Krieviju, dienvidos ar Latviju. Igaunijai ir arī jūras robežas ar Somiju ziemeļos, Somu līcī, ar Zviedriju rietumos, Baltijas jūrā, un Latviju dienvidrietumos, Rīgas jūras līcī. Valstī, kuras platība ir 45 339 km², dzīvo vairāk nekā 1,3 miljoni iedzīvotāju. Igaunijas galvaspilsēta ir Tallina.

Kopš 13. gadsimta igauņu apdzīvotā zeme bija dāņu, vācu, zviedru un krievu pakļautībā. Vēsturiski un arī kultūras ziņā Igaunijai vienmēr ir bijusi cieša saikne ne tikai ar Baltijas valstīm, bet arī ar Ziemeļvalstīm.[2] Par neatkarīgu valsti Igaunija kļuva 1918. gada 24. februārī, Otrā pasaules kara laikā pēc 1940. gada nokļuva PSRS un Vācijas okupācijā, neatkarības atjaunošana tika pasludināta 1990. gada 8. maijā, bet pilnībā atjaunota 1991. gada 20. augustā, ko atzina arī PSRS valdība.

Kopš 2004. gada 1. maija Igaunija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, kopš 2004. gada 29. marta ir NATO dalībvalsts, un kopš 2010. gada 9. decembra ir OECD dalībvalsts.

Etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu valodas vārds "Igaunija" ir cēlies no Indriķa hronikā minētā novada Ugaunijas nosaukuma, kurš pēc latviešu valodnieka Jāņa Endzelīna domām ir ticis izrunāts kā ü.[3]

Igaunijas pašnosaukums Eesti, iespējams, ir cēlies no romiešu vēsturnieka Tacita darba "Germania", kurā viņš līdzās ģermāņiem aprakstīja arī austrumos no gotiem dzīvojošās ciltis, dēvētas par eistiem (latīņu: Aestii). Tacits viņus raksturoja kā ļoti barbariskus, kuri pēc savas valodas stipri atšķīrās no citām tautām šajā reģionā. Arī skandināvu sāgās Igaunija bieži ir pieminēta kā Eistland. Latīņu valodā antīkos rakstiskajos avotos igauņu apdzīvotās zemes bieži ir apzīmētas kā Estia vai Hestia. Tikai 19. gadsimtā, lai nostiprinātu savu nacionālo identitāti, igauņi savu zemi sāka saukt par Eesti.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Igaunijas vēsture
Livonijas Konfederācija 1260. gadā. Kartē redzams, ka Igaunijas ziemeļos bija Dāņu Igaunija, bet dienvidos atradās Sāmsalas-Vīkas bīskapija, Tērbatas bīskapija un daļa no Livonijas ordeņa.

Tiek pieņemts, ka pirmie cilvēki, kuri apdzīvoja pašreizējo Igaunijas teritoriju, bija Baltijas somu ciltis. Vēlāk tie sajaucās ar no dienvidiem ieceļojušajām baltu ciltīm un skandināviem (salās un ziemeļu piekrastē).[nepieciešama atsauce] 13. gadsimtā krustneši Dānijas karaļa Valdemāra II vadībā devās krusta karā uz Baltijas jūras piekrastes teritorijām, lai pagānu ciltis pievērstu kristietībai.[4] Livonijas krusta karu laikā no 1208. līdz 1227. gadam Igaunijas teritoriju no savām galvenajām militārajām bāzēm Cēsīs un Tallinā ar kristīto līvu un latgaļu vasaļu palīdzību iekaroja Zobenbrāļu ordenis un Dānija, bet Romas pāvests to pasludināja par "Māras zemi" (Terra Mariana).

1343. gadā notika igauņu Jurģa nakts sacelšanos pret vācu un dāņu virskundzību,[5] atsakoties no kristietības un cīnoties pret dzimtbūšanu. Pēc diviem gadiem Vācu ordenis, kas valdīja Livonijā, apspieda nemierus un nopirka no Dānijas tai piederošās teritorijas. Līdz ar to Igaunijas teritorijā sākās pilnīga vācu virskundzība.

Livonijas kara (1558—1583) sākumā 1559. gadā Krievijas cariste pilnībā iekaroja Tērbatas bīskapiju, vēlāk arī gandrīz visu Igaunijas teritoriju, tās dienvidu daļā Krievijas protektorātā nodibināja Livonijas ķēniņvalsti. Pēc Krievijas sakāves Igaunijas ziemeļu daļā izveidojās Zviedru Igaunija, dienvidu daļā Pārdaugavas Livonijas hercogiste Lietuvas dižkunigaitijas tiešā pārvaldībā, Sāmsala piederēja Dānijai. Poļu—zviedru kara laikā zviedru iekarotajās Livonijas zemēs izveidoja Zviedru Vidzemes provinci. 1645. gadā Dānija zaudēja Sāmsalas–Vīkas bīskapiju Zviedrijai[6] un zviedri pilnībā kontrolēja Igaunijas teritoriju. Zviedru laikos igauņu ciemos tika dibinātas pirmās skolas. 1632. gadā ar karaļa Gustava II rīkojumu Tartu atvēra Tērbatas Universitāti.[7]

Līdz 1700. gada februārim pret zviedru dominanci Baltijas jūras reģionā apvienojās Dānija, Polijas—Lietuvas ūnija, Krievija un Saksija, uzsākot Lielo Ziemeļu karu. Pēc vairākām kaujām, kurās uzvarēja gan zviedri, gan krievi, 1709. gadā Krievijai tomēr izdevās izšķirošajā Poltavas kaujā pieveikt karaļa Kārļa XII vadīto karaspēku un vēlāk iekarot zviedru Baltijas provinces. Pēc kara igauņu apdzīvotā teritorija turpināja būt sadalīta starp divām guberņām: ziemeļu daļā atradās Igaunijas guberņa un dienvidu daļā Vidzemes guberņa.

Pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā Vidzemes guberņas Pērnavas un Tērbatas apriņķus pievienoja Igaunijas guberņai. Brestļitovskas miera sarunās Krievija 1918. gada sākumā atteicās no Baltijas provincēm. Īsi pirms vācu karaspēka ienākšanas Tallinā 1918. gada 24. februārī tika pasludināta Igaunijas valsts neatkarība. Savukārt vācbaltieši 1918. gadā mēģināja izveidot Apvienoto Baltijas hercogisti Vācijas impērijas protektorātā.

Pēc Novembra revolūcijas Vācijā un Brestļitovskas miera līguma anulēšanas jaunajai Igaunijas valstij 1919. gadā nācās izcīnīt smagas brīvības cīņas pret Sarkano armiju, LSPR armiju (Kauja pie Paju) un Baltijas landesvēru, kas beidzās ar uzvaru Cēsu kaujās 1919. gada jūnijā. Saskaņā ar Molotova—Ribentropa paktu, Igauniju 1940. gada jūnijā okupēja Sarkanā armija un augustā tā tika iekļauta Padomju Savienības sastāvā kā Igaunijas PSR. 1941. gadā nacistiskā Vācija uzsāka karu ar Padomju Savienību un iebruka arī Igaunijas teritorijā. Sākotnēji igauņi uzskatīja vāciešus par atbrīvotājiem, jo uzskatīja, ka Igaunija atgūs neatkarību no PSRS, bet faktiski vienu okupācijas varu nomainīja cita. Pēc Vācijas karaspēka atkāpšanās Igaunija palika PSRS sastāvā. Pēckara gados Igaunijā darbojās nacionālo partizānu vienības, pazīstamākā bija Metsavennad (Meža brāļi), bet tās pamazām tika apspiestas. 1990. gada 8. maijā Igaunijas PSR tika likvidēta, bet pilnīga neatkarība no PSRS tika pasludināta 1991. gada 20. augustā.

Pēc neatkarības atjaunošanas Igaunijas valdība 1998. gadā sāka sarunas par valsts iestāšanos Eiropas Savienībā, kas sekmīgi noslēdzās 2004. gada 1. maijā. 2004. gada 29. martā Igaunija kļuva par NATO locekli. Neatkarības gados Igaunijas ekonomika nostiprinājās un 2011. gadā tā pievienojās eiro zonai.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igaunijas satelītuzņēmums 2004. gada aprīlī

Igaunija ir valsts Eiropas ziemeļaustrumos, Baltijas jūras austrumu krastā ar daudziem ezeriem un salām. Tā robežojas ar Krieviju austrumos un Latviju dienvidos, tai ir jūras robeža ar Somiju, Zviedriju un Latviju. Igaunijas platība ir 45 339 km² un tā ir viena no mazākajām Eiropas Savienības valstīm. Igaunijas platums austrumu–rietumu virzienā ir 350 km, bet ziemeļu–dienvidu virzienā ir 240 km.

Igaunija ir viena no līdzenākajām un zemāk virs jūras līmeņa novietotajām Eiropas valstīm. Igaunijas ainava lielākoties ir Ledus laikmeta (glaciālās aktivitātes) rezultāts. Lielāko daļu teritorijas klāj meži (vairāk kā 45%) un purvi, vai lauksaimiecībā izmantojamas zemes. Valsts dienvidos atrodas Hānjas augstiene un Otepē augstiene. Šajā apvidū izteikti morēnu pauguri. Valsts centrālajā daļā atrodas Pandiveres augstiene — viens no bagātākajiem upju izteces reģioniem Igaunijā. Raksturīgi pauguri ar plakanām virsotnēm. Savukārt Ziemeļigaunijai ir raksturīgi ledāju atnesti dižakmeņi, ūdenskritumi un piekrastes klintis. Igaunijas vidējais augstums virs jūras līmeņa ir aptuveni 50 metri. 90% no valsts ir zemāk par 100 metriem virs jūras līmeņa. Hānjas augstienē atrodas augstākā virsotne valstī un visā BaltijāLielais Munameģis (317,4 m).

Pēdējā Ledus laikmetā izveidojusies Igaunijas pamatiežu struktūra. Ordovika kaļķakmens atsedzas ziemeļu piekrastē, bet devona smilšakmens atsegumi — Dienvidigaunijas upju ielejās un Peipusa krastā

Kristālisko pamatklintāju Igaunijas teritorijā klāj biezs nogulumiežu slānis, ko pārsvarā veido kaļķakmens, dolomīts, māls un smilšakmens. Kaļķakmens atsedzas Igaunijas ziemeļu piekrastē, bet smilšakmens atsegumi Dienvidigaunijas upju ielejās.

Rietumigaunijā atrodas kadiķu lauki, bet austrumos — Peipuss, piektais lielākais ezers Eiropā. Cauri Peipusa-Pleskavas ezeru sistēmu ir novilkta Igaunijas un Krievijas robeža, tāpēc daļa no ezera ir Igaunijas pusē, atlikusī daļa Krievijas pusē. Igaunijā ir aptuveni 1200 ezeri, kuru platība ir lielāka par vienu hektāru.[8] Aptuveni 4,7% no Igaunijas teritorijas ir ezeri.[8] Igaunijas centrālās daļas dienvidos atrodas vēl viens liels ezers — Vertsjervs. Aptuveni 10% no Igaunijas platības ir salas.[8] Igaunijas rietumu piekrastē ir ļoti daudz salu, kuru kopskaits Monzunda arhipelāgā sasniedz ap 1500.[3] Lielākās no tām ir Sāmsala, Hījumā, Muhu un Vormsi.

Igaunijā esošās upes ietek Somu līcī, Rīgas jūras līcī vai Peipusa ezerā. Garākās upes ir Vehandu (165,2 km) un Pernu (144,5 km). Citas nozīmīgas upes ir Narva, kas savieno Piepusu ar Somu līci, Pedja, Peltsamā un Kazari.

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igaunijas piekrastē valda mērens jūras klimats ar vēsām vasarām un siltām ziemām, bet austrumdaļā tas pāriet uz mēreni kontinentālo klimatu. Vidējā temperatūra janvārī ir +4 °C rietumos līdz -7,5 °C austrumos.[3] Savukārt jūlija vidējā temperatūra mainās no +16,5 °C rietumos līdz +17,5 °C austrumos.[3] Klimata apstākļi Igaunijā ir diezgan līdzīgi Latvijas klimatiskajiem apstākļiem.

Dzīvā daba[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igaunija atrodas jaukto mežu dabas zonā. Gandrīz pusi Igaunijas teritorijas klāj meži, kuros aug aptuveni 90 koku un krūmu sugu. Visizplatītākās sugas ir priedes, egles, bērzi un apses. Mazāk aug ozoli, kļavas, gobas un oši. Otru valsts pusi aptuveni vienādās daļās veido pļavas un purvi, kuros ir sastopamas aptuveni 1500 augu sugas.

Bezdelīga ir Igaunijas nacionālais putns

Igaunijā dzīvo 60 zīdītāju sugas. Lielākie dzīvnieki ir aļņi, staltbrieži, stirnas un meža cūkas. Biezākos mežos, it īpaši valsts ziemeļaustrumos, sastopami lūši un lāči. Plaši izplatīti dzīvnieki ir arī lapsas, āpši, ūdri, zaķi, ūdeles un ondatras. Liela komerciāla nozīme ir zivīmmencām, siļķēm, lašiem, zušiem, butēm un citām. Igaunijas nacionālā zivs ir siļķe. Arī putnu daudzveidība ir liela. Ir gan nometnieki, gan gājputni. Ir konstatētas vairāk nekā 300 putnu sugas, piemēram, ērgļu sugas un melnie stārķi. Igaunijas nacionālais putns ir bezdelīga.

Līdz ar neatkarības atgūšanu 1991. gadā Igaunijā regulāri tiek veikts darbs pie dabiskās vides saglabāšanas, uzlabošanas un aizsardzības. Ir samazināts gaisa un ūdens piesārņojums,[9] palielināta mežu platība. Aptuveni desmitā daļa no valsts ir dabas aizsardzības teritorijas. Igaunijā ir pieci nacionālie parkiLahemā nacionālais parks (izveidots 1971. gadā), Karulas nacionālais parks (1993), Somā nacionālais parks (1993), Vilsandi nacionālais parks (1993) un Matsalu nacionālais parks (2003) — , kā arī 167 dabas rezervāti.

Administratīvais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Administratīvi Igaunija ir sadalīta 15 apriņķos (igauņu: maakond). Šāds iedalījums pastāv kopš 1990. gada, kad Igaunija atguva neatkarību no Padomju Savienības. Apriņķi sīkāk iedalās 79 pašvaldībās: 14 pilsētu (igauņu: linn) pašvaldībās un 65 pagastos (igauņu: vald).

2017. gadā pabeidza Igaunijas otrā līmeņa administratīvā iedalījuma reformu, kas samazināja pašvaldību skaitu un līdz ar to palielināja iedzīvotāju skaitu tajās. Pirms tam bija 33 pilsētu un 183 pagastu pašvaldības. No tām 169 pašvaldībās bija mazāk par 5 tūkstošiem iedzīvotāju. Pēc reformas tikai 15 pašvaldībās iedzīvotāju skaits ir mazāks par 5 tūkstošiem.

Igaunijas apriņķi ir šādi:

Valdība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igaunija ir parlamentāra demokrātija, kuras prezidentu ievēl vienpalātas parlaments (vēlēšanas reizi piecos gados). Valdību veido premjerministrs, kuru ieceļ prezidents, un 14 ministri. Valdību apstiprina prezidents un parlaments.

Likumdošanas vara pieder vienpalātas parlamentam Rīgikogu, kuru sastāda 101 deputāts. To ievēl tiešās proporcionālās vēlēšanās uz četriem gadiem. Tiesu varas augstākais orgāns ir Riigikohus ar 17 tiesnešiem, kuru priekšsēdētāju izvirza prezidents, bet pēc tam apstiprina parlaments uz mūžu.

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skats uz Igaunijas lielāko pilsētu Tallinu




Circle frame.svg

Igaunijas etniskais sastāvs

  igauņi (68.7%)
  krievi (25.6%)
  ukraiņi (2.1%)
  citi (3.6%)

Igaunijā 2018. gada 1. janvārī dzīvoja 1 319 133 cilvēku.[1] Iedzīvotāju blīvums ir 29,1 cilv./km². Aptuveni viena trešdaļa no visiem iedzīvotājiem dzīvo galvaspilsētā Tallinā. Citas lielākās pilsētas ir studentu pilsēta Tartu, rūpniecības robežpilsēta Narva un "vasaras galvaspilsēta" Pērnava.

Igaunijas pamatnācija ir igauņi (mazliet vairāk kā divas trešdaļas), kas ir viena no Baltijas somu valodās runājošām tautām, līdzīgi lībiešiem, somiem, votiem, karēļiem un sāmiem. Aptuveni 25% no iedzīvotājiem ir krievi. Nākamās lielākās etniskās grupas ir ukraiņi, baltkrievi un somi.

Etniskais sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tautība Iedzīvotāju skaits %
Igauņi 921 062 68,7%
Krievi 344 280 25,6%
Ukraiņi 28 158 2,1%
Baltkrievi 16 134 1,2%
Somi 11 035 0,8%
Tatāri 2 487 0,2%
Latvieši 2 216 0,2%
Poļi 2 216 0,2%
Lietuvieši 2 077 0,1%
Ebreji 1 900 0,1%
Vācieši 1 900 0,1%
Citi 9 084 0,7%

Etniskais sastāvs Igaunijā (1881-2000)

Reliģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

32% Igaunijas iedzīvotāju ir ticīgie kristieši, no tiem:

Valoda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vienīgā valsts valoda ir igauņu valoda, tāpat kā lībiešu, somu un ungāru valoda, pieder somugru valodām. Tā nav lingvistiski saistīta ar indoeiropiešu valodām, kurās runā lielākā daļa Eiropas tautu. Apmēram ceturtā daļa iedzīvotāju ikdienā runā krievu valodā,[10] galvenokārt valsts ziemeļaustrumos, pie Krievijas robežas. Igauņu valoda kopā ar somu, ungāru un maltiešu valodām ir vienīgās valsts valodas Eiropas Savienībā, kuras nepieder pie indoeiropiešu valodu saimes.

Tautsaimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igaunijas tautsaimniecība balstās uz inženiertehnisko nozari, pārtikas rūpniecību, metālapstrādi, ķīmisko rūpniecību un koka izstrādājumu ražošanu.[10] No iekšzemes kopprodukta aptuveni 15% ienākumus dod tūrisms.[10]

Nozīmīgākie derīgie izrakteņi: degslāneklis, fosforīti, kaļķakmens, smiltis un kūdra.[3]

Eksports un imports

Igaunija Eksports Imports
Somija 18,4% 18,2%
Zviedrija 12,4% 9%
Latvija 8,9% 5,7%
Krievija 8,1% 13,1%
Vācija 5,1% 12,4%
Lietuva 4,8% 6,4%

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzīvojamās rijas ir viens no tradicionālās igauņu kultūras mantojumiem

Igauņu kultūru ir ietekmējušas nācijas, kuru pakļautībā viņi ir bijuši. Ir jūtama gan krievu, gan vāciešu, gan zviedru, gan dāņu, gan poļu kultūra. Arī valsts ģeogrāfiskais stāvoklis mūsdienās ietekmē Igaunijas kultūru. Tradicionāli Igaunijas ziemeļi, īpaši Tallinas apkārtne, vairāk ietekmējusies no ārzemju kultūrām nekā Igaunijas dienvidi, kur mazāk jūtama citu pasaules valstu kultūras. 19. gadsimtā viens no igauņu nacionālistu mērķiem bija apvienot esošās paražas un tradīcijas, izveidojot vienotu igauņu kultūru. Nozīmīgākais šīs kustības mantojums ir apdzīvojamas rijas (igauņu: rehielamu) — zemnieku mājas, kurām nav līdzīgu pārējā pasaulē, izņemot mazliet Latvijas ziemeļos esošās.[11] Šajās celtnēs zemnieki dzīvoja, strādāja, žāvēja labību un kūla to, kā arī dažreiz turēja mājlopus.

Dzīvojamās rijas ir kļuvušas par vēstures daļu, bet citi vēsturiski kultūras elementi joprojām ir dzīvi. Tradicionālos igauņu tautas tērpus, kurus savulaik valkāja ikdienā, mūsdienās joprojām velk mugurā svētkos. Arī igauņu dziesmas un dejas ir daļa no Igaunijas identitātes. Tradicionālie ēdieni igauņu virtuvē ir marinēts zutis, asinsdesa un sautēti skābi kāposti ar cūkgaļu,[10] kā arī rupjmaize, sautējumi, ievārījumi, marinēti gurķīši, grūbas, kartupeļu biezputra un sālīta siļķe. Svētkos galdā ceļ ceptu zosi, cūkgaļu, alu, melno pudiņu, ābolus, riekstus un piparkūkas.

Nozīmīgākie svētki ir Jaunā gada sagaidīšana, Lieldienas, Darba svētki (1. maijs) un Ziemassvētki, kā arī Uzvaras diena (23. jūnijā par godu izšķirošajai Brīvības cīņu kaujai 1919. gadā pie Cēsīm; Võidupüha)[12] un Svētā Jāņa diena (24. jūnijs, Jaanipäev). 24. februārī ir Igaunijas neatkarības diena, atzīmējot Igaunijas neatkarības iegūšanu no Padomju Savienības, bet 20. augustā ir Igaunijas neatkarības atjaunošanas diena, atzīmējot neatkarības atgūšanu 1991. gadā. Citas valsts svētku dienas ir 2. februāris, atzīmējot 1920. gadā parakstīto Tartu miera līgumu starp Igauniju un Krieviju, un 14. jūnijs, pieminot aptuveni 10 tūkstošus igauņu, kurus 1941. gadā padomju vara deportēja no valsts.

Kopš 19. gadsimta nemitīgi palielinās igauņu literatūras apjoms un nozīme. 20. gadsimta nozīmīgākie igauņu rakstnieki ir Antons Hansens Tammsāre, Jāns Kross un Tenu Ennepalu. Šo rakstnieku darbi tulkoti arī citu valstu valodās. Slaveni ir arī tautas eposa "Kalevipoegs" autors Frīdrihs Reinholds Kreicvalds un rakstnieks, kinorežisors, bijušais valsts prezidents Lennarts Meri.

Profesionālā teātra sākums tiek saistīts ar Vanemuines teātra izveidi 1870. gadā Tērbatā (mūsdienās Tartu). Mūsdienās vairāki teātri atrodas Tallinā, tajā skaitā, operteātris, jauniešu teātris, leļļu teātris. Kopš 1990. gada Pērnavā un Rakverē notiek alternatīvā un avangarda teātra festivāls Baltoscandal. Rakvere iespējams ir mazākā pilsēta Eiropā, kurā ir profesionālais teātris.[13]

Igauņu dziesmu svētki 2014. gadā

Arī tēlotāja mākslas uzplaukums igauņu kultūrā bija 19. gadsimtā, kad Johans Kēlers kļuva par vadošo portretu mākslinieku. Viņš tiek uzskatīts par igauņu profesionālās glezniecības pamatlicēju. 1920. gados un 1930. gados Eduarda Vīralta radītā grafika simbolizē bohēmiskās mākslas aizsākumus valstī. Starptautisku slavu ir guvuši tēlnieks Juri Ojavers, keramiķi Leo Rohlins un Kaido Kasks, digitālās mākslas māksliniece Mare Tralla un grafiķis Urmo Rauss.

Viena no igauņu kultūras izpausmēm 19. gadsimtā radās dziesmu svētki, kas joprojām ir ļoti populāri. Pirmie igauņu dziesmu svētki 1869. gadā notika Tērbatā (mūsdienās Tartu). Kopš 1934. gada notiek arī deju svētki. Abi pasākumi ir kļuvuši par vienu no nacionālās identitātes simboliem. Ievērojamākie igauņu komponisti un diriģenti ir Rūdolfs Tobiass, Arvo Perts un Nēme Jervi.

Vēsturiskās arhitektūras dēļ Tallinas vecpilsēta 1997. gadā tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Bez Tallinas vecpilsētas UNESCO mantojumā ir vēl Strūves ģeodēziskais loks (Igaunijas teritorijā atrodas trīs punkti no šī loka). Igaunijas Arhitektūras muzejs apmeklētājus iepazīstina ne tikai ar Igaunijas arhitektūru agrāk, bet arī ar tās attīstību mūsdienās.

1909. gadā kā visaptverošs igauņu kultūras mantojums Tartu pilsētā dibināts Igaunijas Nacionālais muzejs. Tartu atrodas arī Igaunijas Literatūras muzejs, kurā ir apkopota igauņu folklora un literatūra. Starp citiem nozīmīgiem muzejiem un galerijām minami Laikmetīgās mākslas centrs Tallinā, Jaunās mākslas muzejs Pērnavā un Igaunijas Brīvdabas muzejs Tallinā.

Sports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Olimpiskais čempions distanču slēpošanā Andruss Vērpalu

Daudzus gadus igauņu sportisti olimpiskajās spēlēs ir startējuši zem citu valstu karogiem. No 1900. līdz 1912. gadam igauņi startēja zem Krievijas Impērijas karoga, bet no 1948. līdz 1988. gadam zem Padomju Savienības karoga. Visvairāk olimpisko medaļu ir ieguvuši distanču slēpotāji Andruss Vērpalu un Kristina Šmiguna-Vehi (katrs pa trim medaļām). Līdz 2019. gadam Igaunijas sportisti olimpiskajās spēlēs bija ieguvuši 13 zelta, 11 sudraba un 17 bronzas medaļas, no tām visvairāk iegūtas cīņas sportā (11 medaļas, no kurām 10 medaļas ir iegūtas pirms 1940. gada). Pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā visvairāk medaļu iegūtas distanču slēpošanā (7 medaļas).

Igaunijā populāra ir arī riteņbraukšana, kur Jāns Kirsipū ir uzvarējis vairākos Tour de France posmos. Slaveni ir arī autosportisti Marko Asmers, kurš ir pirmais igaunis, kas kļuvis par Formula 1 testpilotu, un karjeru beigušais autorallija braucējs Marko Mertins.

Igaunijas futbola izlase nekad nav spēlējusi FIFA Pasaules kausā vai Eiropas čempionātā, toties piedalījās 1924. gada olimpiskajās spēlēs. 2004. gadā par Igaunijas pēdējo 50 gadu labāko futbolistu atzīts vārtsargs Marts Poms.

Igaunijas basketbola izlase piedalījās 1936. gada vasaras olimpiskajās spēlēs, vairākas reizes piedalījusies Eiropas čempionātos, kur augstākais sasniegums ir 5. vieta. Kopš 2018. gada Igaunijas basketbola čempionāts ir apvienojies ar Latvijas basketbola čempionāta, izveidojot Latvijas un Igaunijas Basketbola līgu.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 «Sisseränne ületas väljarännet kolmandat aastat järjest» (igauņu). Eesti Statistika. Skatīts: 2018. gada 24. oktobrī.
  2. «Estonia as a Nordic Country». Estonian Ministry of Foreign Affairs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-05-11. Skatīts: 2009-12-22.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 «Igaunija». Ceļojumubode.lv. Skatīts: 2009-12-27.
  4. Erik Christiansen. The Northern Crusades. London : Penguin Books, 1997. 287. lpp. ISBN 0-14-026653-4.
  5. «Much ado about Estonia or who prevailed on St. George's night?». Estonica. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-04-13. Skatīts: 2009-12-26.
  6. «History of Sweden». History World. Skatīts: 2009-12-27.
  7. «University of Tartu». University of Tartu. Skatīts: 2009-12-27.
  8. 8,0 8,1 8,2 «Nature: The hydrographic network». Estonica. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-04-20. Skatīts: 2009-12-28.
  9. «Estonia». Encyclopedia Britannica. Skatīts: 2018. gada 25. oktobrī.
  10. 10,0 10,1 10,2 10,3 «Igaunija». Eiropas Savieības portāls. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-12-21. Skatīts: 2009-12-27.
  11. «Estonica.org - Barn-dwelling» (angļu). Estonica.org. Skatīts: 2018. gada 27. oktobrī.
  12. «Igaunijā atzīmē Uzvaras dienu» (latviešu). Neatkarīga Rīta Avīze. 2012. gada 23. jūnijs. Skatīts: 2018. gada 28. oktobrī.
  13. Taul, Gregor. «Turism ja linnamaastikud Pihkvas"» (igauņu). Sirp, 2011. gada 22. decembrī. Skatīts: 2018. gada 28. oktobrī.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]