Jauninājumu izplatība
Jauninājumu izplatība[1] (angļu: Diffusion of innovations) ir teorija, kas cenšas izskaidrot: kā, kāpēc un ar kādu ātrumu jaunās idejas un tehnoloģijas izplatās dažādās kultūrās. Šo teoriju 1962. gadā popularizēja amerikāņu sociologs Everets Rodžerss, atbalstot paša izdoto grāmatu "Jauninājumu izplatība".
Inovatīvā procesa sastāvdaļas ir zinātniskā, tehniskā, vadības, tirgzinības un radošā darbība. Inovatīvais process nebūs pabeigts, ja apstāsies vienā no starpposmiem — rašanās, izplatība, rutinizācija.[2]
Pamatideja
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jauninājumu izplatība ir saistīta ar jauninājumu komercializēšanu. Tā pilnveido tautsaimniecības zinātnisko un tehnisko bāzi, paplašina sociālo un saimniecisko mērķu sasniegšanas iespējas, dod iespēju paaugstināt darba ražīgumu, jo pilnīgāk tiek izmantoti saimnieciskie resursi, kā arī veicina saimniecības strukturālās izmaiņas.[2]
Evereta Rodžersa jauninājumu izplatības teorijas process sastāv no četriem galvenajiem elementiem, lai jaunu ideju, lietu un procesu izplatība vainagotos ar panākumiem. Pati izplatība tiek definēta kā process, kurā jauninājums caur dažādiem saziņas kanāliem, noteiktā laika posmā, nonāk pie sociālās sistēmas dalībniekiem. Galvenie elementi ir: jauninājums, saziņas kanāli, laiks un sociālā sistēma.[3] Šie elementi ir noteicošie, lai jauninājums varētu nostiprināties un izplatīties.
Jauninājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jauninājums ir ideja, prakse vai objekts, ko kā kaut ko jaunu pieņem sabiedrība un vēlāk tā iekļaunas sociālajā vidē. Jauninājuma mērķis ir izraisīt sabiedrības reakciju uz tās jaunumu, tādā veidā iegūstot noraidījumu vai adaptāciju. Ja ideja indivīdam šķiet jauna un nebijusi, to var uzskatīt par jauninājumu.
Jauninājums ir lēmuma pieņemšanas process, kurā sabiedrība izvērtē tā plusus vai mīnusus, tādā veidā izlemjot vai jauninājums nesīs labumu vai zaudējumus.[4]
Saziņas kanāli
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Saziņa ir process, kurā tās dalībnieki rada un dalās informācijā viens ar otru, lai sasniegtu vienotu izpratni par apkārtējiem procesiem. Jauninājumu izplatības procesā noris saziņa starp indivīda radīto ideju un otru vai vairākiem citiem dalībniekiem. Saziņas kanāls ir veids, kā informācija par jauninājumu nokļūst no viena indivīda pie otra.[5]
Plašsaziņas līdzekļi (televīzija, radio, laikraksti, internets) ir vieni no visbiežāk izmantotajiem kanāliem jauninājumu pārraidei.[5] Plašsaziņas līdzekļiem ir plašs rādiuss un tie var aptvert lielāku auditorijas perimetru, taču starppersonālie kanāli ir daudz ciešāki un tie var nostiprināt pārliecību par jauninājuma nepieciešamību pastāvēt. Tas tādēļ, ka starppersonālie kanāli ir daudz pārliecinošāki, tuvāki, ar individuālāku pieeju un sociālo statusu līdzvērtīgi tieši dēļ tiešās saziņas.
Laiks
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Laiks jauninājumu izplatības procesā darbojas kā apmērs[6] — lēmuma pieņemšanas procesā, gan indivīdu un sabiedrības grupu jauninājuma pieņemšanā, gan jauninājuma novērtēšanā, kad sabiedrība redz jauninājuma darbībā. Tiek izšķirti pieci galvenie soļi jauninājuma lēmuma pieņemšanā: zināšanas, pārliecināšana, lēmums, īstenošana, apstiprināšana.[7]
Sociālā sistēma
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sociālā sistēma konstruē labumus, ieguvumus, ar ko jauninājums izplatās. Sociālā struktūra ietekmē difūziju, jo sociālie procesi kā — viedokļu līderu loma, mainīguma aģenti, jauninājuma lēmuma pieņemšanas tipi un iespējamā jauninājuma sekas,[8] spēj paredzēt vai jauninājums būs derīgs kādai noteiktai sabiedrības grupai. Sociālās sistēmas dalībnieki ietekmējoties no vides, kurā tie atrodas, kas nodrošina gan izglītību, pasaules redzējumu, vēsturi un citus procesus, var krasi ietekmēt jauninājumu adaptēšanās ilgumu un apstākļus.
Inovatīvie procesi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jauninājumam izplatoties, pieaug gan ražotāju, gan patērētāju skaits un mainās viņu kvalitatīvie raksturlielumi. Reālajos inovatīvajos procesos izplatīšanās ātrums ir atkarīgs no vairākiem faktoriem:[9]
- lēmuma pieņemšanas formas;
- informācijas pārraides veida;
- sociālās sistēmas īpatnībām;
- jauninājuma īpašībām.
Atbilstoši Šupētera uzskatiem jauninājumu izplatība ir atdarinātāju (sekotāju) skaita palielināšanās. Atdarinātāji ievieš jauninājumu pēc novatora, cerot uz lielu peļņu.[9]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Akadēmiskā terminu datubāze - Diffusion of innovations
- ↑ 2,0 2,1 Inovācija — 20. gadsimta fenomens, A.Ābeltiņa, 22.lpp, ISBN 978-998828-24 Nepareizs ISBN
- ↑ Rogers, E.M. (2003) Diffusion of innovation. 5t ed. New York. The Free Press, A Division of Simon & Schuster, Inc. p.11
- ↑ Rogers, E.M. (2003) Diffusion of innovation. 5t ed. New York. The Free Press, A Division of Simon & Schuster, Inc. p.14.
- ↑ 5,0 5,1 Rogers, E.M. (2003) Diffusion of innovation. 5t ed. New York. The Free Press, A Division of Simon & Schuster, Inc. p.18.
- ↑ Rogers, E.M. (2003) Diffusion of innovation. 5t ed. New York. The Free Press, A Division of Simon & Schuster, Inc. p.20.
- ↑ lēmuma pieņemšanas process
- ↑ Rogers, E.M. (2003) Diffusion of innovation. 5t ed. New York. The Free Press, A Division of Simon & Schuster, Inc. p.22.
- ↑ 9,0 9,1 Inovācija — 20. gadsimta fenomens, Ābeltiņa, A., 24.lpp., ISBN 978-9984-828-24-4