Interpunkcija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Terminam interpunkcija ir divas nozīmes:

  • pieturzīmju lietošana — pareizrakstības sastāvdaļa, kas palīdz lasītājam iespējami pilnīgāk uztvert uzrakstītā teksta saturu, norādot gan uz teksta gramatisko dalījumu, gan nozīmes niansēm,
  • visu pieturzīmju kopums.

Latviešu valodā tiek lietotas šādas pieturzīmes: punkts, komats, semikols, kols, daudzpunkte, izsaukuma zīme, jautājuma zīme, domuzīme, iekavas, pēdiņas, vienpēdiņas, apostrofs, defise, pusiekava un divpunkte.

Punkts .

Punktu liek:

  • vienkārša stāstījuma teikuma beigās;
  • salikta teikuma beigās, ja virsteikums vai pēdējā neatkarīgā teikuma daļa atbilst stāstījuma teikumam;
  • mazāk kategoriska rosinājuma teikuma beigās, ja tajā ir darbības vārda pavēles izteiksmes forma;
  • aiz vārdie vai teikuma daļām, ko stilistiskos nolūkos atdala no pārējā teikuma;
  • iekavās aiz citāta autora

Punktu neliek:

  • aiz virsrakstiem iespiestā tekstā
  • grāmatu titullapās aiz grāmatas nosaukuma, izdošanas vietas, gada
  • adresē;
  • aiz uzrakstiem dažādās iestādēs
  • vēstulēs un lietišķajos rakstos aiz paraksta

Jautājuma zīme ?

Jautājuma zīmi liek:

  • vienkārša jautājuma teikuma beigās;
  • salikta teikuma beigās, ja virsteikumā vai pēdējā teikumā daļā ir izteikts jautājums;
  • aiz virsrakstiem, nosaukumiem, reklāmu tekstiem, ja tiem ir jautājuma nozīme

Izsaukuma zīme !

Izsaukuma zīmi liek:

  • izsaukuma teikuma beigās;
  • vēlējuma teikuma beigās
  • rosinājuma teikuma beigās

Daudzpunkte ...

Daudzpunkti liek:

  • īpatnēju, emocionālu izskaņu teikuma nobeigumā;
  • nepabeigtu domu, teikumu beigās

Divpunkte .. Divpunkti liek, lai parādītu vārdu vai teikumu izlaidumu citātos.[1]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. B.Ceplīte, L.Ceplītis (1997). Latviešu valodas praktiskā gramatika. ISBN 9789984046419.