Islāma revolūcija

Islāma revolūcija, arī Irānas revolūcija, bija revolūcija imperiālajā Irānas valstī, kas no 1978. gada janvāra līdz 1979. gada februārim sagrāva Pehlevī dinastijas šaha Mohammada Rezā Pehlevī režīmu. Turpmākajos mēnešos valstī izveidojās teokrātiska islāma republika, kurā šaha diktatūru aizvietoja ar garīgā līdera diktatūru. Revolucionāri nemieri un politiskās nesaskaņas valstī turpinājās vēl pāris gadus, stabilam režīmam nostiprinoties tikai Irānas-Irākas kara laikā.

Iemesli

Par pamatu revolūcijai kalpoja ilgstoši neatrisinātās sociālās, ekonomiskās, kā arī politiskās problēmas, kas izraisīja plaša mēroga neapmierinātību. Lai arī revolūcijai nav viena skaidra iemesla, naftas dolāriem pārbagātās valsts straujā ekonomiskā izaugsme un šaha plāni valsts pilnīgai vesternizācijai izraisīja iedzīvotāju lielākās daļas neapmierinātību ar šahu, kā protesta līdzekli izvēloties atgriešanos pie islāma vērtībām. Revolūcijas pirmajos mēnešos tā bija protesta kustība pret visu šaha politiku, tikai vēlāk sāka veidoties plāni un prasības par demokrātiskas islāmiskas republikas izveidošanu. Revolūcijas sākotnējā posmā vienoti pret šahu iestājās plaša spektra politiskie spēki — liberāļi, komunisti, islāmisti. Tikai pēc tam, kad šahs pameta valsti, priekšplānā izvirzījās islāmisti, kuriem īsā laikā izdevās kļūt par noteicošo spēku valstī.

Situācija pirms revolūcijas

Pamatraksts: Mohammads Rezā Pehlevī

Šaha režīma sabrukums bija negaidīts, jo ārēji viss liecināja par Irānas aizvien pieaugošo labklājību un ekonomisko izaugsmi. Pārlieka paļaušanās uz nemainīgi augstām naftas cenām radīja problēmas pēc tam, kad ASV vienojās ar Saūda Arābiju par zemāku naftas cenu. Izmantojot naftas ienākumus, šahs nacionalizēja privātās mācību iestādes, piedāvājot bezmaksas izglītību. Samazināja ienākumu nodokļus, sāka plašu veselības apdrošināšanas programmu. Jau 1972. gadā bija pieņemts plāns, kas lika lielajiem industriālistiem 49% uzņēmumu akciju pārdot darbiniekiem. Ņemot vērā straujo inflāciju un augošās nekustamo īpašumu cenas, pašvaldībām piešķīra tiesības pārņemt tukšās un neapdzīvotās ēkas, ielaižot tajās īrniekus. Cīnoties pret inflāciju, 1975. un 1976. gadā valdība arestēja un sodīja tūkstošiem tirgotāju. Šāda uzvedība izraisīja neapmierinātību mazajos un vidējos uzņēmējos.^[1]

Šaha reformu politiku un pieaugošo valsts bagātību nepavadīja demokratizācija. Cilvēkiem sāka apnikt šaha pompozais autoritārisms, milzīgā korupcija un politisko brīvību trūkums, ko pavadīja inflācija un ienākumu nevienlīdzība. 1975. tika izveidota viena oficiālā varas partija Rastakhiz, kurā bija jāiestājas visiem iedzīvotājiem.

Konservatīvo garīdzniecību tracināja šaha plāni eiropeizēt valsti, samazinot islāma lomu valstī. 1964. gadā Homeinī izraidīja no valsts pēc tam, kad viņš bija kritizējis šaha "Balto revolūciju" un izņēmuma tiesības, ko piešķīra ASV tehniskajam un militārajam personālam valstī. Trimdā Homeinī publicēja grāmatu, kurā piedāvāja gāzt monarhiju un izveidot islāmisku valsti, kurā valdītu garīdzniecība. Līdz pat revolūcijas uzvarai viņš nepaskaidroja, ka domā izveidot teokrātisku diktatūru. Trimdas drošība ļāva viņam kļūt par vienu no retajiem irāņiem, kas varēja atklāti kritizēt šahu. Homeinī sprediķu audoierakstus izplatīja Irānā, un pakāpeniski viņš kļuva par opozīcijas redzamāko vadoni.

Bruņotā opozīcija

Pēc 1953. gada apvērsuma vairāku gadu laikā atjaunojās vairākas opozīcijas kustības, kas aicināja uz 1906. gada konstitūcijas ievērošanu, kas paredzēja konstitucionālu monarhiju ar spēcīgu parlamentu un premjerministru. Pēc 1963. gada Homeinī sekotāju protestu asiņainās apspiešanas Irānā izveidojās vairākas partizānu grupas, nozīmīgākās no kurām bija 1971. gadā izveidotā marksistu Tautas fedajīnu partizānu organizācija un 1965. gadā dibinātā musulmaņu Tautas mudžahedu organizācija, no kuras 1975. gadā atšķēlās marksistu mudžahedu frakcija. Pēc organizēšanās perioda, bruņoti uzbrukumi sākās 1971. gada februārī, koncentrējoties uz uzbrukumiem policijai un vadošo valdības darbinieku slepkavībām. 1976. gadā drošības spēkiem izdevās partizānu kustības gandrīz pilnībā iznīcināt, un to aktivitātes atsākās tikai revolūcijas laikā un vēlāk, pret islāmistiem.^[2]

Protestu sākums, 1977

Niksona prezidentūras laikā ASV izveidojās cieša militārā alianse ar Irānu. Kad 1976. gada prezidenta vēlēšanu laikā Džimijs Kārters lielu uzsvaru lika uz cilvēktiesību ievērošanu pasaulē, šahs jutās spiests atslābināt slepenpolicijas teroru, pieņemot likumus, kas nostiprināja arestēto tiesības. Opozīcijas intelektuāļi sāka publicēt atklātas vēstules šaham, aicinot atjaunot konstitucionālo monarhiju un ievērot cilvēktiesības. 1977. gada vasarā un rudenī notika opozīcijas dzejas lasījumi, kuriem policija nelika šķēršļus. Oktobrī nodibināja Irānas cilvēktiesību aizsardzības komiteju. Taču 1977. gada vasarā arestēja 25 augstus garīdzniekus, tai skaitā ajatollu Talekani, kam piesprieda 10 gadus cietumā. Šahs 1977. novembrī apmeklēja Kārteru Vašingtonā, un cilvēktiesību jautājums publiski netika apspriests. Viņš to uztvēra kā atļauju atjaunot stingro kursu, Irānā atkal pastiprinot represijas.

1977. gada 23. oktobrī negaidīti mira Homeinī vecākais dēls Mostafa un daudzās pilsētās ticīgie izgāja sēru gājienos, kas izvērsās masu demonstrācijās. Lai arī policija tās centās apspiest, 40 dienā pēc Mostafas nāves garīdzniecība noorganizēja vēl plašākas sēru demonstrācijas. Šajā dienā garīdzniecība publiskoja 14 punktu sarakstu ar prasībām šaham — ļaut Homeinī atgriezties Irānā, politieslodzīto atbrīvošanu, slēgto reliģiskās izglītības iestāžu atvēršanu, runas brīvību, pornogrāfijas aizliegumu, tiesības sievietēm nēsāt čadoru, izbeigt attiecības ar Izraēlu u.c. 20. un 21. decembrī islāmisti pārvērta reliģisko svētku dienu procesijas par politiskām demonstrācijām, kuras apspieda policija.^[2]

Irānā bija vairāk nekā 9000 mošejas, kas bija savstarpēji saistītas un spēja protesta kustībai dot atklātu organizatorisko tīklu, kāds trūka visām citām opozīcijas grupām un partijām.

Revolūcija, 1978

1978. gada 7. janvārī ar šaha atļauju vadošais laikraksts publicēja rakstu, kurā personīgi kritizēja Homeinī. Tas izraisīja sašutumu Komas pilsētā, kurā koncentrējās Irānas reliģiskās universitātes un augstākā garīdzniecība. Ar augstākās garīdzniecības atļauju islāma studenti 9. janvārī noorganizēja streiku un demonstrāciju, kurai pievienojās tūkstošiem iedzīvotāju. Lai neizraisītu konfliktus, demonstranti saglabāja klusumu, taču policija atbildēja ar uguni, nogalinot ap desmit protestantu. Valstī izplatījās histēriskas baumas par simtiem nogalināto, kuru līķi esot aprakti tuksnesī. Opozīcija regulāri pārspīlēja milzīgo upuru skaitu, revolūcijas laikā ziņojot par tūkstošiem nogalināto. Komā nogalināto piemiņai 40 dienas vēlāk atkal organizēja sēru piemiņas gājienu, kas turpmāk kļuva par ierastu protestu taktiku visā valstī. 1978. gada 17. jūnijā šo sēru gājienu organizētāji aicināja visus iedzīvotājus palikt mājās, tā piedaloties vispārējā streikā.

Vasaras mēnešos islāma radikāļi sāka uzbrukumus kinoteātriem un ārzemnieku apmeklētiem restorāniem, taču tie bija izolēti incidenti.

Jūlijā šahs paziņoja, ka 1979. veiks brīvas parlamenta vēlēšana un izteica savu atbalstu politiskajām brīvībām. Kamēr liberālā opozīcija bija gatava sadarboties ar monarhiju, Homeinī šo ideju noraidīja uzreiz, un islāmisti atsāka demonstrācijas. 21. jūlijs, kad atzīmēja Imama dzimšanas dienu, pārvērtās par protestu dienu.

1978. gada 19. augustā islāmisti aizslēdza durvis un nodedzināja kinoteātri Abadānā, kurā bojā gāja ap 400 cilvēkiem. Taču iedzīvotāji ugunsgrēku uzskatīja par drošības dienestu organizētu, dodot iemeslu jaunām protesta demonstrācijām. Mēģinot atjaunot kārtību, 11 pilsētās ieviesa karastāvokli, šahs 27. augustā iecēla jaunu premjerministru un persiešu saules kalendāra vietā atjaunoja musulmaņu mēness kalendāru. Slēdza daudzus kazino un paplašināja preses brīvību. No amatiem atbrīvoja bahāistus. Šahs arī atļāva organizēt demonstrācijas Ramadāna beigu dienā, 7. septembrī. Saprotot, ka demonstrācijas ir legālas, tām pievienojās tūkstošiem cilvēku, kas līdz šim nemieros nebija piedalījušies. 8. septembrī šahs ieviesa karastāvokli Teherānā un 11 citās pilsētās. Par spīti aizliegumam, Teherānā sākās demonstrācija, kuru armija izdzenāja ar lodēm. Lai arī oficiāli "Melnajā piektdienā" nošauto skaits nepārsniedza vairākus desmitus, valstī atkal izplatījās baumas par tūkstošiem nogalināto. Revolucionāri uz laiku pārtrauca demonstrācijas, un valstī sākās stihiska protesta streiku kustība. Līdz novembra sākumam darbu bija pārtraukuši naftas pārstrādes rūpnīcu strādnieki, žurnālisti, nacionālā aviolīnija, dzelzceļi, muita, elektrostacijas un bankas. Streika dēļ Irānas naftas eksports oktobrī samazinājās no 5 miljoniem barelu līdz 2 miljoniem barelu dienā. Homeinī sākumā nebija domājis par streikiem, taču redzot to efektivitāti, viņš aicināja turpināt ģenerālstreiku līdz monarhijas sabrukumam.^[2]

Oktobrī Homeinī izraidīja no Irākas, un viņš pārcēlās uz Parīzes pievārti. Novembra sākumā viņu apmeklēja Nacionālās frontes vadītājs, kurš piekrita Homeinī prasībai gāzt šahu un izveidot "demokrātisku un islāmisku" valdību.

Novembra sākumā Teherānā izvērsās studentu un policijas sadursmes, kuru laikā studenti nodedzināja vairākas ēkas, tai skaitā, Lielbritānijas vēstniecības ēku. Šahs reaģēja 5. novembrī atbrīvojot nesen iecelto premjerministru un par valdības vadītāju ieceļot ģenerāli Azhari, Imperiālās gvardes komandieri. Valsts pilsētās atkal izsludināja karastāvokli, ielās izveda tankus un bruņutehniku. Armija savā kontrolē pārņēma radio un televīziju, ļāva iznākt tikai oficiālajam laikrakstam. Naftas industrijas streiku sagrāva, tā līderiem draudot ar nāvi, taču pie pirmās iespējas streiki visur atsākās. TV uzrunā tautai šahs solīja atjaunot kārtību, iznīcināt korupciju, izveidot stabilu valdību un organizēt brīvas vēlēšanas. Viņš pieprasīja izbeigt streikus un atsākt darbu. Lai demonstrētu kursa maiņu, valdība arestēja 132 augsta līmeņa ierēdņus, bijušos ministrus un premjerministru Hoveidu, vienlaikus atbrīvojot ap 1000 politieslodzīto. Protesti uz neilgu laiku apsīka, taču drīz atsākās ar jaunu spēku. 9. un 10. decembrī visā valstī notika plaši protesta gājieni.

Šaha uzvedību revolūcijas laikā izskaidro dažādi. Viņš vairākkārt izteicās, ka netaisās apšaut tautu, lai noturētos pie varas. Vienlaikus 1978. gada vasaras lielāko daļu viņš atradās ārpus galvaspilsētas, slepeni ārstējoties no vēža ar zālēm, kas varēja izraisīt depresiju. Viss valsts aparāts balstījās uz šahu, un viņam nedodot konkrētas pavēles, pārējā valsts mašinērija nezināja, kā rīkoties, izraisot sistēmas paralīzi. Pret šaha varu vērsās aizvien lielākas demonstrācijas, streiki un nepakļaušanās kustība. Drošības dienesti un armija iepriekšējos gados bija apspiedusi vairāku partizānu grupu darbību, arestēja opozicionārus un brīvdomātājus, taču visas valsts masu protestu kustību tā nevarēja apturēt. Kārtera administrācija, kurai bija liela ietekme uz šaha rīcību, arī nekad neatbalstītu asinspirti Irānā. Lai arī šaha armijai un drošības dienestiem bija biedējoša reputācija, lielu daļu aizturēto protestētāju tie ātri atbrīvoja, jo cietumos tiem nebija pietiekami daudz vietas. Armija arī nespēja nodrošināt pārņemto iestāžu darbu. Piemēram, lai arī armija kontrolēja televīziju, elektrības kompānijā strādājošie katru vakaru uz vairākām stundām atslēdza elektrību, neļaujot televīzijai strādāt. Lai novērstu režīma sabrukumu, armijai un policijai būtu jāpārņem visu uzņēmumu darba veikšana, ko tā fiziski nespēja. Parastie kareivji un policisti aizvien vairāk solidarizējās ar demonstrantiem.

Revolūcija, 1979

1978. gada decembrī šahs sāka sarunas ar Nacionālo fronti, kas atteicās sadarboties. Šahs piedāvāja valdību veidot Nacionālās frontes pārstāvim Šapuram Bahtijaram, kas negribīgi piekrita ar noteikumu, ka šahs pametīs valsti. 3. janvārī medžliss apstiprināja Bahtijara valdību, un 1979. gada 16. janvārī šahs atstāja valsti, paziņojot, ka dodas atvaļinājumā uz nezināmu laiku. Bahtijara valdība atbrīvoja politieslodzītos, atcēla preses cenzūru, atviegloja karastāvokļa noteikumus, apsolīja likvidēt slepenpoliciju SAVAK un piedāvāja opozīcijai trīs mēnešu laikā sarīkot Satversmes sapulces vēlēšanas, kas izlemtu valsts nākotni. Viņš arī paziņoja par izstāšanos no CENTO, atcēla 7 miljardus ASV dolāru vērtu bruņojuma iepirkumu no ASV un pārtrauca naftas pārdošanu Izraēlai un Dienvidāfrikai. Par spīti visam, Nacionālā fronte izslēdza Bahtijaru no savām rindām, un Homeinī paziņoja, ka Bahtijara valdība ir nelikumīga. Revolūcijas notikumu spiesta, 11. februārī valdība sabruka, un aprīlī Bahtijars bēga uz Franciju.

1. februārī Homeinī no Francijas atgriezās Teherānā, kur viņu sagaidīja milzīgs pūlis. Atsakoties sadarboties ar Bahtijaru, 4. februārī viņš iecēla pats savu premjerministru Mehdi Bazarganu kas arī nāca no liberālās opozīcijas, un Irānā izveidojās divas valdības. Revolucionāro aktīvistu komitejas sāka pārņemt pašvaldību funkcijas pilsētās, kamēr valsts aparāts sabruka.

9. februāra vakarā Teherānas aviācijas bāzē sacēlās tehniskais personāls, kuru apspiest nosūtīja Imperiālo gvardi. Demonstrantu pūlis steidzās palīgā revolucionāriem, un 10. februārī Imperiālā gvarde zaudēja kontroli pār bāzi. Revolucionārie aktīvisti sagrāba ieročus, izveidoja barikādes, sākot cīņas ar Imperiālajiem gvardiem, kas divās kauju dienās pilsētā nogalināja simtiem revolucionāru. 11. februārī armija vairs nespēja īstenot operācijas pret revolucionāriem, un armijas augstākā pavēlniecība paziņoja, ka turpmāk būs neitrāla un atgriezīsies kazarmās. Šis datums iezīmēja revolūcijas pilnīgo uzvaru.

Bazargana valdība

Lai arī Homeinī sākotnēji varu uzticēja tradicionālās opozīcijas pārstāvjiem, jau dažu mēnešu laikā viņš tos atstūma no varas, īstenojot islāma teokrātijas izveidošanu. Šaha varas sistēma bija pilnībā sabrukusi, visur izveidojās revolucionārās komitejas, kuru kaujinieki kontrolēja ielas, uzņēmumus, veica arestus un izpildīja nāvessodus. Uzņēmumus pārņēma darbinieku komitejas. Jau 16. februārī ar Revolucionārā tribunāla lēmumu izpildīja nāvessodu četriem augstākajiem ģenerāliem. Turpmāk gandrīz katru dienu notika bijušo ministru, virsnieku, medžlisa deputātu un SAVAK darbinieku nāvessodi. Pēc Bazargana protestiem 14. aprīlī tribunāli pārtrauca darbu un atsāka to 5. aprīlī pēc tam, kad tiem piešķīra pilnvaras sodīt tādus pārkāpumus kā "korupcijas izplatīšanu pasaulē", "noziegumus pret cilvēkiem" un "noziegumiem pret revolūciju". Aizvien biežāk nāvessodus piesprieda arī etnisko minoritāšu un ticību pārstāvjiem.

Homeinī vienpersoniski iecēla augstākos ierēdņus un pieņēma lēmumus bez saskaņošanas ar Bazarganu. Valdības darbu kontrolēja 1979. gada janvārī izveidotā Revolucionārā padome, kam piederēja arī likumdevēja vara. Kamēr Bazargana valdība vēlējās ātri atjaunot normālu stāvokli valstī, Revolucionārā padome uzturēja revolucionāru pārmaiņu kursu. Šīs pretrunas mēģināja likvidēt jūlijā, kad abus orgānus daļēji apvienoja, to pārstāvjiem strādājot kopā, taču tas nemazināja uzskatu atšķirības.

Martā arī sākās nopietni konflikti ar mazākumtautībām — turkmēņiem, kurdiem un arābiem, kas vēlējās lielāku autonomiju un vairāk naudas no valsts naftas ienākumiem. Jūnijā un jūlijā Revolucionārā padome veica izmaiņas valsts ekonomikā, nacionalizējot bankas, apdrošināšanas uzņēmumus, lielākos uzņēmumus un turīgo ģimeņu īpašumus. Jūnijā Revolucionārā padome pieņēma jaunu preses likumu, ar kuru augustā slēdza vairāk nekā 40 laikrakstus. Revolucionārie aktīvisti sagrāba un slēdza marksistu organizāciju birojus.

1979. gada maijā Homeinī izveidoja Revolucionāri gvardu korpusu, kam bija jākalpo kā alternatīvam militārajam spēkam par neuzticamu uzskatītajai armijai un marksistu partizāniem. Homeinī atbalstītāji garīdzniecībā izveidoja Islāmisko tautas revolucionāro partiju (IRP), kas drīz kļuva par galveno politisko spēku valstī. Mērenākie garīdznieki izveidoja Islāmisko tautas republikānisko partiju (IPRP).

1979. gada 22. oktobrī smagi slimo šahu ielaida ASV ārstēties. 1. novembrī Teherānā notika pret ASV vērstas demonstrācijas. 4. novembrī radikālie irāņu studenti iebruka ASV vēstniecībā Teherānā. Homeinī, lai gan nebija devis atļauju šādai akcijai, to uzreiz atbalstīja. Lielāko daļu sieviešu un afroamerikāņu atbrīvoja pirmo mēnešu laikā, bet pārējie 52 ķīlnieki pavadīja gūstā 444 dienas un tika atbrīvoti tikai 1981. gada janvārī, Ronalda Reigana inaugurācijas dienā. Šī akcija ļāva vēl vairāk radikalizēt režīmu.

6. oktobrī Bazargana valdība atkāpās un Revolucionārā padome pārņēma valdības funkcijas līdz prezidenta vēlēšanām 1980. gada janvārī, kurās 75% saņēma Homeinī atbalstītājs Abolhasans Bani Sadrs.

Islāma republikas izveidošana

1979. gada 30. un 31. martā norisinājās referendums, kurā irāņi nobalsoja par islāma republikas izveidi, kuru Homeinī pasludināja 1. aprīlī. 18. jūnijā Bazargana valdība publiskoja jaunās konstitūcijas projektu, kas lielā mērā balstījās 1906. gada konstitūcijā un nepiešķīra īpašas privilēģijas garīdzniecībai. 18. augustā sanāca IRP kontrolēta Ekspertu asambleja, kas līdz 15. novembrim, neņemot vērā iebildumus, pārveidoja konstitūcijas projektu, izveidojot islāmisku republiku ar Homeinī kā augstāko varas avotu. 2. un 3. decembrī referendums apstiprināja šo konstitūciju. Daļa garīdzniecības no IPRP sarīkoja ielu protestus, taču jau drīz paziņoja par savas pastāvēšanas beigām.

Bani Sadra prezidentūra

Prezidenta vēlēšanās Bani Sadrs piedāvāja programmu, kas samazinātu revolucionāro aktīvistu varu, atjaunotu tradicionālo tiesu sistēmu un atjaunotu ekonomikas izaugsmi. Homenī sākotnēji viņam sniedza plašu atbalstu, ieceļot par Revolucionārās padomes priekšsēdētāju un bruņoto spēku virspavēlnieku. Šķita, ka valstī atjaunosies stabilitāte. Bani Sadrs nespēja īstenot savas programmas galvenos punktus, jo Homeinī ar garīdzniecību atteicās samazināt revolucionāro aktīvistu un garīdzniecības varu. Martā un maijā notika jaunā medžlisa vēlēšanas, kuras bija pilnas ar pārkāpumiem, kā rezultātā IRP ieguva 130 no 241 vietām. Bani Sadrs bija spiests pieņemt IRP izvirzīto premjerministru un valdības ministrus. Maijā atkal atsākās revolucionāro nāvessodu izpilde. Jūnijā atsākās valsts un armijas tīrīšanas, vairākiem tūkstošiem ierēdņu un virsnieku zaudējot amatus. Armijā regulāri atklāja dažādas sazvērestības.

1980. gada septembrī Irāna sāka slepenas sarunas ar ASV. Pēc ķīlnieku atbrīvošanas ASV Irānai atdeva 11 miljardus ASV dolāru, kamēr Irāna apņēmās atmaksāt 5,1 miljardus ASV dolāru vērtos parādus un aizdevumus.^[1]

1980. gada 22. septembrī Irāka uzbruka Irānai, saasinot iekšpolitiskos konfliktus Irānā. IRP valdība priekšroku deva Revolucionārajiem gvardiem, kamēr Bani Sadrs aizstāvēja armiju. Abas puses apvainoja otru vēlmē sagrābt valsts varu. 1980. gada beigās Homeinī noraidīja Bani Sadra lūgumu atlaist valdību, medžlisu, revolucionārās tiesas un piešķirt viņam ārkārtas pilnvaras. 1980. gada beigās un 1981. gada sākumā notika vairāki protesti un demonstrācijas pret IRP valdību un opozīcijas apspiešanu. 1981. gada maijā medžliss piešķīra premjerministram tiesības iecelt ministrus, Centrālās bankas vadītāju un atcēla prezidenta veto tiesības. 10. jūnijā Homeinī atcēla Bani Sadru no armijas virspavēlnieka amata un 12. jūnijā 1120 medžlisa deputāti ierosināja atbrīvot Bani Sadru no prezidenta amata. Baidoties par savu dzīvību, viņš nogāja pagrīdē, un 21. jūnijā viņu atcēla no amata.^[1]

Šis lēmums iezīmē revolucionārās koalīcijas beigas, islāmistiem pārņemot varu. Sākās militāras sadursmes starp islāmistiem un marksistu partizānu grupām. Komunisti un marksisti Homeinī izpratnē bija islāma pretinieki, un tātad cīnījās pret Dievu, par ko varēja saņemt vienīgi nāvessodu. Marksistu pretestība turpinājās līdz 1982. gadam, un tiem izdevās nogalināt vairākas augstākās valsts un garīdzniecības amatpersonas. Pēcrevolūcijas laikā, cīņās starp islāmistiem, marksistiem, nacionālistiem un nacionālajām minoritātēm bojā gāja līdz 20 000 cilvēku. 1988. gadā Homeinī atriebās marksistiem, pavēlot izpildīt nāvessodu gandrīz 5000 cietumniekiem.^[2]