Izsīkuma karš ir kara taktika, kas paredz līdz sabrukumam novājināt ienaidnieku, tam pastāvīgi radot cilvēku un materiālos zaudējumus. Šādā karā parasti uzvar tā puse, kurai ir vairāk rezervju (resursu).
Izsīkuma kara taktiku vēstures gaitā ir izmantojuši daudzi karavadoņi. Klasisks izsīkuma kara piemērs ir Pirmā pasaules karaFranču fronte. Vēl viens slavens piemērs ir Vjetnamas karš, kurā ASV taktika bija ienaidnieku novājināt tik tālu, ka izsīkst tā griba pretoties. Kopumā izsīkuma karš var iedragāt ne tikai ienaidnieka karaspēka, bet arī tās iedzīvotāju morāli, kas tomēr negarantē galīgo uzvaru karā.
