Jānis Ikaunieks (astronoms)
- Šis raksts ir par astronomu. Par futbolistu skatīt rakstu Jānis Ikaunieks (futbolists).
| ||||||||||
| ||||||||||
Jānis Ikaunieks (dzimis 1912. gada 28. aprīlī Rīgā, miris 1969. gada 27. aprīlī Rīgā) bija latviešu astronoms, Latvijas Zinātņu akadēmijas Baldones observatorijas dibinātājs Baldones Riekstukalnā un pirmais tās direktors. Lielu savu dzīves daļu veltīja, lai Latvijā tiktu uzcelta moderna astronomiskā observatorija.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1912. gada 28. aprīlī Rīgā. Studēja Latvijas Universitātē, ko beidza 1937. gadā un strādāja par skolotāju. 1948. gadā viņš pārņēma LZA Fizikas un matemātikas institūta Astronomijas sektora vadību un visu savu turpmāko dzīvi veltīja modernas astronomiskas observatorijas celšanai Latvijā.[1][2] 1951. gadā Ikaunieks Lomonosova Maskavas Valsts universitātes Šternberga Valsts Astronomijas institūtā aizstāvēja disertāciju "Oglekļa zvaigžņu telpiskais sadalījums un kinemātika" (Пространственное распределение и кинематика углеродных звёзд; zinātniskais vadītājs P. Parenago) un ieguva fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta grādu.
Astronomijas sektors ar 1958. gadā tika pārveidots par LZA Astrofizikas laboratoriju, kas 1967. gadā pārtapa par LZA Radioastrofizikas observatoriju (Baldones observatoriju, IAU kods 069).[3] 1969. gadā viņš Maskavā aizstāvēja disertāciju par tēmu "Pētījumi par zvaigznēm sarkanajiem milžiem" (Исследование звёзд красных гигантов) fizikas un matemātikas zinātņu doktora grāda iegūšanai (specialitāte astronomija un debess mehānika).[4]
Miris 1969. gada 27. aprīlī Rīgā, apglabāts ZA Radioastrofizikas observatorijas teritorijā Baldones Riekstukalnā, pieminekļa autors arhitekts J. Vasiļjevs.[4] Pēc viņa nāves 1971. gadā tika publicēta J. Ikaunieka un Z. Alksnes monogrāfija "Oglekļa zvaigznes" (Углеродные звёзды, ), kas 1981. gadā izdota ASV (Carbon Stars. Z. K. Alksne and Ya. Ya. Ikaunieks; translated and edited by John H. Baumert. Tucson, Arizona: Pachart Publishing House, 1981. — 182 p.).[5]
Zinātniskā darbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Viena no J.Ikaunieka lielajām iecerēm bija zvaigžņu un starpzvaigžņu vides pētīšana ar optiskās un radio astronomijas metodēm. Viņa vadībā līdztekus nelielu optisko teleskopu uzstādīšanai Riekstukalnā Astrofizikas laboratorijā jau 1961. gadā kopumā bija pabeigts projekta uzdevums 2 km daudzantenu mainīgas bāzes radiointerferometram, un 1963. gadā nākamā radiointerferometra trasēs jau sākās pirmie būvdarbi. Šāds instruments vismaz 10-15 turpmāko gadu laikā būtu viens no labākajiem ne tikai Padomju Savienībā, bet arī visā pasaulē.[6]
Ar J.Ikaunieka gādību Astrofizikas laboratorija saņem un Riekstukalnā uzstāda (1966) savu lielāko instrumentu — firmas Carl Zeiss Jena (VDR) Šmita (Schmidt) sistēmas teleskopu, kura sfēriskā spoguļa diametrs ir 120 cm, korekcijas plates diametrs — 80 cm. Ar šo instrumentu tiek veikti sistemātiski oglekļa zvaigžņu pētījumi, kas padara Baldones observatoriju par vadošo centru šajā pētījumu jomā Padomju Savienībā un vienu no vadošajiem pasaulē.[6][7]
J. Ikaunieka izraudzītā zinātnisko pētījumu problemātika ir izturējusi laika pārbaudi. Oglekļa zvaigžņu pētniecība, kurai tieši bija pievērstas paša J.Ikaunieka zinātniskās intereses, pieredzējusi pārsteidzošu attīstību, no otršķirīga zinātniskā jautājuma pārtopot par vienu no zvaigžņu astrofizikas centrālajām problēmām, par mezglu punktu zvaigžņu evolūcijas un iekšējās uzbūves izpratnē. Par šo jautājumu viņš prata ieinteresēt arī sava darba turpinātājus, un oglekļa zvaigžņu pētījumi kļuva par Latvijas astrofiziķu zinātniskā darba galveno tematu.[8]
Lieli ir J. Ikaunieka nopelni astronomijas un citu zinātņu nozaru sasniegumu popularizēšanā, visu mūžu daudz uzmanības un laika tika veltījis sabiedriskajam darbam. Vissavienības Astronomijas un ģeodēzijas biedrības Rīgas nodaļas (tagad Latvijas Astronomijas biedrība) dibināšanas iniciators un pirmais priekšsēdētājs (1947-1961). Pēc viņa ierosinājuma sāk izdot Astronomisko kalendāru, tā atbildīgais redaktors (1953-1970), un ik gadalaiku "Zvaigžņoto debesi", - ilgu laiku vienīgo Padomju Savienībā astronomijas periodisku populārzinātnisku izdevumu, tā atbildīgais redaktors (1958-1969). Viņa ieguldījums populārzinātniskajā literatūrā latviešu valodā ir arī piecas grāmatas — "Debess spīdekļu pasaulē" (1953), "Bezgalīgā Visuma tālēs" (1954), "Zvaigžņotais Visums" (1958), "Kosmoloģija. Antipasaule. Kvarki" (1968, līdzautors V.Veldre), "Kas ir bezgalība" (1968, manuskr.).
Publikācijas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Долгопериодические переменные звезды. Рига: Zinātne, 1971
- Углеродные звезды. Рига: Zinātne, 1971
Piemiņa
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latvijas pastmarku sērijā EUROPA izlaista (2009) 50 santīmu pastmarka ar Šmita teleskopu, Andromedas miglāju un medaljonā Jāni Ikaunieku. Māksliniece Elita Viliama.[9]
Mazajai planētai 2010 GC158 = Nr. 284984 apstiprināts nosaukums "Ikaunieks".[10][11] Tā 2010. gada 4. decembrī atklāta Baldones observatorijā, atklājēji I.Eglītis (Latvija) un K.Černis (Lietuva).
Apbalvojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Ļeņina ordenis (1967)[7]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Daube I. Jānis Ikaunieks. — "Zvaigžņotā debess" ("ZvD"), 1969, Rudens, nr. 45, 1.-8.lpp.
- ↑ Balklavs A. Zvaigznēm veltītie gadi. — Žurn. "Zvaigzne", 1971.gads, nr. 10(500), 7.-8.lpp.
- ↑ UZZIŅA un īsa HRONOLOĢIJA (1946-2006). ASTROFIZIKAS OBSERVATORIJAI — 60. — "Zvaigžņotā Debess", 2006, Rudens, nr. 193, 81.-82.lpp. http://www.lu.lv/zvd/2006/rudens/observatorija/hronologija/ Arhivēts 2011. gada 18. maijā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 4,0 4,1 Jānim Ikauniekam — 90. UZZIŅA-hronoloģija. Sastādījušas Daube I., Pundure I. — "ZvD", 2002, Pavasaris, nr. 175, Pielikums, 10 il. http://www.astr.lu.lv/Zvd/J_IK_Uzz-hronol.htm Arhivēts 2008. gada 5. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ "Zvaigžņotā Debess", 2006, Rudens, nr. 193, 75.lpp.
- ↑ 6,0 6,1 Balklavs A. Latvijas PSR ZA Radioastrofizikas observatorija (Palīgmateriāls lektoriem). — Rīga: Latvijas PSR Zinību biedrība, 1978. — 31 lpp.
- ↑ 7,0 7,1 Balklavs A. Jānis Ikaunieks (1912-1969). — Astronomiskais kalendārs, 1987, 35.gadagājums, 177.-183.lpp.
- ↑ Dzērvītis U. Jāņa Ikaunieka zinātniskās ieceres un mūsdienu astronomija. — "ZvD", 1992/93, Ziema, nr. 138, 2.-10.lpp. http://adsabs.harvard.edu/abs/1992ZvDeb.138....2D
- ↑ Alksnis A. Latvijas Pasta pirmās astronomijai veltītās pastmarkas. — "ZvD" 2009, Vasara, nr. 204, 15.-16.lpp. http://www.lu.lv/zvd/2009/vasara/latvijas-pasta-pirmas-astronomijai-veltitas-pastmarkas/ Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 18. aprīlī. Skatīts: 2012. gada 21. aprīlī.
- ↑ MINOR PLANET CIRCULARS/MINOR PLANETS AND COMETS Nr.77873, p.400
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Baldones observatorijā otrais atklātais asteroīds nosaukts Ikaunieka vārdā Arhivēts 2012. gada 10. maijā, Wayback Machine vietnē.
|