Baldones observatorija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Baldones observatorijas Šmita teleskopa paviljons

Baldones astrofizikas observatorija ir valsts nozīmes zinātnes objekts, observatorija (kods 069 IAU observatoriju sarakstā, atrodas 80 m virs jūras līmeņa) un observatorijas objektu komplekss Baldones novada Riekstukalnā (14 būves: divas observatorijas, noliktava, degvielas noliktava, kluba ēka, divas garāžas, divas sūkņu mājas, pirts, garāža—darbnīca, radioteleskopa paviljons, radioteleskopa pamati un vēl viens paviljons). 12. lielākā observatorija Eiropā.[nepieciešama atsauce]

Darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vienīgā profesionālā observatorija Latvijā, kur nodarbojas ar novērojumiem optiskajā astronomijā (oglekļa zvaigžņu pētniecība, novas Andromedas galaktikā, komētu uzņēmumi un citi).

Baldones teleskopu paredzēts iesaistīt Zemei bīstamo objektu (asteroīdu, komētu) novērošanā un orbītu precizēšanā. Kopš 1968. gada ar Baldones teleskopu atklātas vairāk nekā 300 agrāk nereģistrētas oglekļa zvaigznes (gandrīz 5% no pašlaik zināmajām mūsu galaktikas oglekļa zvaigznēm), ap 150 maiņzvaigznes, kā arī 64 uzliesmojošās zvaigznes. Teleskops lietots arī Halleja komētas novērošanai, kā arī Plutona orbītas precizēšanai.

Baldones observatorijas astrouzņēmumu arhīvs, uzticēts veidot starptautisko visu līdz šim atklāto oglekļa zvaigžņu katalogu, pēc apjoma tikai nedaudz atpaliek no Zviedrijas, aiz sevis atstājot Polijas, Beļģijas, Ungārijas, Slovākijas, Somijas, Rumānijas, Bulgārijas, Spānijas, Dānijas, Austrijas u. c. Eiropas valstu astrofoto arhīvus.

Tehniskais aprīkojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Observtorijā atrodas 1966. gadā uzstādītais Šmidta (Schmidt) sistēmas teleskops — diametrs 1,20 m, — kas ir vienīgais šāda veida teleskops Baltijā un viens no šīs sistēmas lielākajiem teleskopiem pasaulē, kura vairāk nekā 40 gadu darbības laikā iegūts ap 25'500 debess uzņēmumu. Ar to var saskatīt zvaigznes līdz 20. zvaigžņlielumam (ar neapbruņotu aci vienlaikus pie debess var redzēt aptuveni 2400 zvaigznes). 2005. gadā Vācijā (Carl Zeiss Jena) tika atjaunots pārklājums teleskopa spogulim, palielinot teleskopa jaudu 6 reizes (izmantojot maksimālo ekspozīciju — 20 sekundes, — ir iespēja ieraudzīt objektus, kas atrodas 26 000 gaismas gadu tālu), 2006. gadā fotoplašu kasetes turētāja vietā teleskopa tubusā uzstādīta lādiņsaites matrica (CCD). Ar šo teleskopu ir atklāts vairāk nekā 350 oglekļa zvaigžņu, 70 novas galaktikā M31, pēdējā laikā — vairāk nekā 10 asteroīdu, tostarp arī Zemei bīstamu.

Uz Šmita teleskopa novērojumiem balstītas daudzas zinātniskas publikācijas — vairāki desmiti rakstu starptautiskos žurnālos, speciāli pašu izdoti rakstu krājumi un monogrāfijas, kas tulkotas arī ASV. Bez daudziem zvaigžņu fotometrijas un spožuma mainīguma pētījumiem laika gaitā atklātas 318 iepriekš nereģistrētas oglekļa zvaigznes (katalogs ar to datiem atrodams Astronomisko datu centrā Strasburā) un ap 70 novu spirāliskajā galaktikā M31 . Teleskops ar labiem panākumiem ir izmantots arī starptautiskajās komētu novērošanas programmās.

Statuss[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neskaidrs. Valsts sekretāru sanāksmē ministriju saskaņošanai 2005. gada 1. decembrī izsludināts Ministru kabineta rīkojuma projekts Par valsts īpašuma objektu nodošanu privatizācijai (68. saraksts), ar kuru privatizācijai ierosināts nodot visus Latvijas Universitātes Astrofizikas observatorijas objektus Baldones Riekstukalnā. 2006. gadā Baldones observatorija bija valsti pārstāvošās Izglītības un zinātnes ministrijas valdījumā. To apsaimniekoja SIA "LU Nekustamā īpašuma aģentūra" (īpašniece Latvijas Universitāte, kura sabiedrību izveidojusi, lai veiktu operācijas ar nekustamo īpašumu), t.i., īpašums pieder valstij, nevis LU kā publisko tiesību subjektam, bet valstij — kādas ministrijas vai nekustamo īpašumu aģentūras personā. Observatorija pagaidām nodota LU Astronomijas institūta zinātnieku rīcībā.

LU Nekustamā īpašuma aģentūra Baldones Riekstukalna attīstībā esot investējusi 33,5 tūkstošus latu, par kuriem vienai ēkai izbūvēta šķidrā kurināmā apkures sistēma un notekūdeņu attīrīšanas sistēma, pasūtīti trīs ēku rekonstrukciju būvprojekti. Taču Astrofizikas observatorija Universitātei nesot tikai finansiālus zaudējumus, un bez investīcijām un racionālas apsaimniekošanas ēkas lemtas sabrukšanai, tāpēc Riekstukalna teritorijā paredzēts izveidot atpūtas un sporta kompleksu.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1957. gadā astronomi no LPSR Zinātņu akadēmijas, izpētīja Riekstu kalnu pie Baldones (ko no rūpnīcu un satiksmes trokšņiem izolē meža masīvs), atzīstot to par vispiemērotāko vietu observatorijas izbūvei.

Tika izbūvēti pirmie 4 novērošanas paviljoni (ar visai eksotiskiem nosaukumiem: "Zvaigžņu laboratorija", "Saules māja" u.tml.), no kuriem vienā 1959. gadā iekārtoja atsevišķu telpu ar atbīdāmu jumtu, kur atradās uz to brīdi lielākais teleskops Latvijā (objektīva diametrs ir 20 cm). Drīzumā teleskopam pievienoja vienu no diviem PSRS esošajiem elektrofotometriem, ar ko noteica debesu ķermeņu fizikālās īpašības. Ar teleskopu strādāja jaunākie zinātniskie līdzstrādnieki Zenta un Andrejs Alkšņi, kas fotogrāfiskā ceļā noteica tā saucamā oglekļa zvaigžņu krāsu starpību, bet Guntis Ozoliņš noskaņoja radiotehnisko aparatūru Zemes mākslīgo pavadoņu radiosignālu pierakstīšanai. Jaunākais inženieris Vladimirs Peļipeiko darbojās ar aparatūru, kas uztvēra Saules radiouztarojumus pusotra metra īsviļņu diapazonā, inženieris Arnis Kundziņš sekoja astronomiskā pulksteņa precizitātei. Lai izmantotu optisko teleskopu, bija jāsagaida februāra, marta tīrās, zvaigžņotās debesis, un jābruņojas ar bieziem jērādas kažokiem, siltiem zābakiem un cimdiem, kas tomēr nepasargāja no stingstošām rokām, jo fotoplates, kas uzņem tālos spīdekļus, bija jāmaina kailām rokām. Pierakstus veica zinātniskā līdzstrādniece Ārija Alksne un inženieris Gunārs Spuļģis. Te bija vienīgā observatorija Padomju Savienībā, kas pētīja sarkanos milžus — maiņzvaigznes ar samērā zemu temperatūru (no +1500 °C līdz +3000 °C), lielas pēc izmēriem ar ļoti retinātu atmosfēru, kuri tika iedalīti C (oglekļa) un S (cirkonija) spektra tipos. M (titāna) zvaigznes pētīja observatorijas vadītājs Jānis Ikaunieks.

1964. gadā sākās sarunas ar toreizējās Vācijas Demokrātiskās Republikas uzņēmuma "Carl Zeiss Jena" par "Schmidt-Teleskop" teleskopa iegādi, kuru atveda uz Baldoni 1965. gada martā (PSRS tāds vēl bija tikai viens — Birakanas observatorijā, Armēnijā). Sfēriskā spoguļa diametrs — 120 cm, korekcijas plates diametrs — 80 cm, fokusa attālums — 240 cm, un ar to varēja nofotografēt plašu debess lauku — 5° x 5°. Instrumentu uzstādīja 1966. gadā, bet naktī no 7. un 8. decembri Baldones observatorijā ar to tika iegūts pirmais fotouzņēmums. Teleskops izrādījās ļoti labs gan optiskās sistēmas, gan mehānikas un elektronikas ziņā, tāpēc brauca uz Baldoni fotografēt gan zvaigznes, gan zvaigžņu kopas, gan galaktikas astronomi no Odesas, Tartu, Maskavas, Pulkovas, Urāliem. Ar Šmita teleskopu iegūtos fotouzņēmumus izmantojuši zvaigžņu un komētu pētnieki no Kijevas, arī Lietuvas astronomi. 2008. gada janvārī ar šo teleskopu tika atklāts asteroīds 274084 Baldone.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Radioastrofizikas observatorija.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 15. septembrī. Skatīts: 2010. gada 25. februārī.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koordinātas: 56°46′24″N 24°24′15″E / 56.77333°N 24.40417°E / 56.77333; 24.40417