Jānis Tīdemanis
| ||||||||||||||||
Jānis Ferdinands Tīdemanis (dzimis 1897. gada 1. oktobrī, miris 1964. gada 12. aprīlī) bija latviešu gleznotājs.
Biogrāfija
Tīdemanis dzimis 1897. gada 1.oktobrī Ventspilī. Pazīstams ar savu dēkaino jaunību un bohēmisko dzīvesveidu. Jaunībā braucis uz kuģiem. Pēc dažām ziņām bijis ASV, kur apmeklējis mākslas skolas Klīvlendā un Ņujorkā. Viņš izglītojies un ilgstoši dzīvojis Beļģijā. Profesionālo izglītību ieguvis Antverpenē. No sākuma karaliskajā Mākslas Akadēmijā (1922-1927), pēc tam Augstākajā Mākslas institūtā pie I.Opsomera (līdz 1934. gadam). Vēlāk atgriezies un strādājis Latvijā. Bijis tuvs draugs vairākiem ievērojamiem latviešu māksliniekiem, to starpā minami Kārlis Padegs, Eduards Kalniņš un Artūrs Jūrasteters. Rīgas bohēmistu sabiedrībā Jānis Tīdemanis bija pazīstams ar iesauku "Džonis". Viņa darbnīcā Pārdaugavā bieži pulcējās jauni latviešu mākslinieki, lai no ārzemēs izglītību guvušā un pieredzējušā mākslinieka gūtu iedvesmu un padomus savu mērķu realizēšanā. Tīdemanis, līdzīgi savam netiešajam sekotājam Kārlim Padegam, bija slavens ar netradicionālu pieeju izstāžu rīkošanā un sabiedrībā pieņemto strikto uzvedības normu neievērošanā. 1944. gadā emigrējis; sākumā uz Vāciju, vēlāk ,dēkainu piedzīvojumu pavadīts, uz Šveici un Kanādu. Jānis Tīdemanis miris Toronto 1964. gada 12. aprīlī.[1]
Māksla
Jānis Tīdemanis bija neapvaldīta temparementa un spožu krāsu gleznotājs. Savā laikā rakstura un gleznu neierastības dēļ viņš tika dēvēts par krāsās uzbāzīgu, kliedzošu un pašpārliecinātu mākslinieku, taču tās ir īpatnības kuras veidojušās saskarē ar beļģu mākslas tradīcijām. Tīdemanis ir gleznojis klusās dabas, ainavas, portretus un figurāla žanra darbus. Meistaram nav svarīgs konkrētas vietas vai pat konkrēta cilvēka (lai gan ļoti daudz gleznojis sievas Hanneles portretus) reālistiski precīzs gleznojums. Daudz vairāk viņu saistījis uzdevums parādīt cilvēka un vides attiecības, cilvēku savstarpējās attiecības. Lai kompozīcijās panāktu īpašu spriegumu. gleznotājs izmantojis grotesku un deformāciju. Viņa gleznās redzama liesmojoša krāsu spēle, reizēm arī asi kontrasti: kobaltzilais pret citrondzelteno, melnais pret sarkano utt. kā arī virtuozs otas triepiens, kas it kā demonstrē krāsu un temperamenta orģijas. Pat spraigs sižets, kas nebūt nav maznozīmīgs meistara audeklos, tomēr tiek uztverts kā sekundāra vērtība. Nemeklējot vizuāli skaisto, viņš tiecies pēc vitalitātes un ekspresivitātes, ko uzskatīja par skaisto mākslā. Tīdemanis gleznojis ļoti ātri. Šķita, ka iekšējā skatījumā viņš jau redz darbu gatavu un it kā baidās kaut ko no iztēlotā aizmirst. Tieši šo krāsu spēku no Jāņa Tīdemaņa vēlāk pārņēma tādi virtuozi krāsu meistari kā Jānis Pauļuks un Leo Svemps nododami to tālāk arī nākamajai paaudzei.[2]