Jāzeps Čamanis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jāzeps Čamanis
Jāzeps Čamanis.jpg
Latvijas Republikas izglītības ministra biedrs

Dzimšanas dati 1884. gada 1. septembrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Bebrenes pagasts, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1964. gada 17. jūnijā (79 gadu vecumā)
Valsts karogs: Itālija Roma, Itālija
Tautība latvietis
Profesija katoļu priesteris, skolotājs
Augstskola Pēterburgas Romas katoļu garīgā akadēmija
Reliģija katolis

Jāzeps Čamanis (1884—1964) bija latviešu katoļu garīdznieks un skolotājs. Izglītības ministra biedrs Ulmaņa valdībā (1934—1940).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1884. gada 1. septembrī Bebrenes pagasta Dinģeļkalna mājās lauksaimnieku Jāņa un Marijas Čamaņu ģimenē. Mācījās Lašu pamatskolā, vēlāk Ilūkstes ģimnāzijā. 1903. gadā iestājās Kauņas Katoļu garīgajā seminārā, pēc tā absolvēšanas studēja Pēterburgas Romas katoļu garīgajā akadēmijā. No 1912. gada bija Jūrkalnes draudzes prāvests un pagasta skolu ticības mācības skolotājs. 1921. gadā bija Alšvangas katoļu draudzes priesteris.

1921. gadā Čamanis piedalījās Latvijas-Lietuvas robežas komisijas darbā. 1924. gadā kļuva par Latvijas armijas kapelānu Rēzeknē, no 1925.gada līdz 1927. gadam izdeva Latgales akadēmisko jaunatnes žurnālu "Draugs" (pseidonīms Zemgalietis), bija Valsts Rēzeknes skolotāju institūta ticības mācības skolotājs. 1928. gadā kļuva par Dagdas, Ludvikovas, Baltā Dukstigala draudzes prāvestu, bija dekanāta dekāns (1928-1932). Līdztekus no 1929. gada strādāja par Daugavpils apriņķa pamatskolas ticības mācības pasniedzēju, vēlāk par Daugavpils Valsts baltkrievu ģimnāzijas direktoru (1932-1934). Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma bija Ulmaņa 5. Ministru kabineta izglītības ministra biedrs (1934—1940), līdztekus bija Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcas garīdznieks. Veicināja Latvijas Universitātes Romas Katoļu Teoloģijas fakultātes izveidošanu.

Neilgi pirms Latvijas okupācijas tika iecelts par Romas pāvesta galma prelātu. Kopā ar Latvijas sūtni Itālijā A. Spekki viņš 1945. gada oktobrī nodibināja Latvijas bēgļu palīdzības komiteju, kārtoja bēgļu pasu lietas Itālijas valdības iestādēs. Piedalījās Latvijas diplomātiskā dienesta darbinieku sanāksmē 1953. gada maijā Parīzē. Līdz mūža beigām sūtījis ikmēneša ziņojumus Latvijas sūtniecībai Londonā.[1]

Miris 1964. gada 17. jūnijā Romā.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]