Jāzeps Čamanis
| Jāzeps Čamanis | |
|---|---|
 | |
| Latvijas Republikas izglītības ministra biedrs | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1884. gada 1. septembrī Bebrenes pagasts, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1964. gada 17. jūnijā (79 gadu vecumā) Roma, Itālija |
| Tautība | latvietis |
| Profesija | katoļu priesteris, skolotājs |
| Augstskola | Pēterburgas Romas katoļu garīgā akadēmija |
| Reliģija | katolis |
Jāzeps Čamanis (1884—1964) bija latviešu katoļu garīdznieks un skolotājs. Izglītības ministra biedrs Ulmaņa valdībā (1934—1940).
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1884. gada 1. septembrī Bebrenes pagasta Dinģeļkalna mājās lauksaimnieku Jāņa un Marijas Čamaņu ģimenē. Mācījās Lašu pamatskolā, vēlāk Ilūkstes ģimnāzijā. 1903. gadā iestājās Kauņas Katoļu garīgajā seminārā, pēc tā absolvēšanas studēja Pēterburgas Romas katoļu garīgajā akadēmijā. No 1912. gada bija Jūrkalnes draudzes prāvests un pagasta skolu ticības mācības skolotājs. 1921. gadā bija Alšvangas katoļu draudzes priesteris.
1921. gadā Čamanis piedalījās Latvijas-Lietuvas robežas komisijas darbā. 1924. gadā kļuva par Latvijas armijas kapelānu Rēzeknē, no 1925. gada līdz 1927. gadam izdeva Latgales akadēmisko jaunatnes žurnālu "Draugs" (pseidonīms Zemgalietis), bija Valsts Rēzeknes skolotāju institūta ticības mācības skolotājs. 1928. gadā kļuva par Dagdas, Ludvikovas, Baltā Dukstigala draudzes prāvestu, bija dekanāta dekāns (1928—1932). Līdztekus no 1929. gada strādāja par Daugavpils apriņķa pamatskolas ticības mācības pasniedzēju, vēlāk par Daugavpils Valsts baltkrievu ģimnāzijas direktoru (1932—1934).
Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma bija Ulmaņa 5. Ministru kabineta izglītības ministra biedrs (1934—1940), līdztekus bija Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcas garīdznieks. Veicināja Latvijas Universitātes Romas Katoļu Teoloģijas fakultātes izveidošanu.
Neilgi pirms Latvijas okupācijas tika iecelts par Romas pāvesta galma prelātu. Kopā ar Latvijas sūtni Itālijā Arnoldu Spekki viņš 1945. gada oktobrī nodibināja Latvijas bēgļu palīdzības komiteju, kārtoja bēgļu pasu lietas Itālijas valdības iestādēs. Piedalījās Latvijas diplomātiskā dienesta darbinieku sanāksmē 1953. gada maijā Parīzē. Līdz mūža beigām sūtījis ikmēneša ziņojumus Latvijas sūtniecībai Londonā.[1]
Miris 1964. gada 17. jūnijā Romā.
Apbalvojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Triju Zvaigžņu ordenis, III šķira (1936)
- Atzinības krusts, I šķira Nr. 10 (1938.g. 16. novembrī)[2]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Garīdznieks Jāzeps Čamanis: No Kārļa Ulmaņa valdības līdz dzīvei trimdā Kaspars Strods lsm.lv, 2018. gada 17. jūnijā
- ↑ Ar Atzinības Krustu apbalvotie Latvijas vēstnesis Nr. 426/429 no 28.11.2000