Jūlijs Anšeļevičs
| ||||||||||||
Jūlijs Anšeļevičs (1931—2004) bija Latvijas ebreju izcelsmes ārsts internists un kardiologs, RSU profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1931. gada 23. janvārī Rīgā ārsta Vulfa Anšelēvica[1] (1894—1968) un viņa sievas Jeļenas (1896—1968) ģimenē. Bērnībā dzīvoja Rēzeknē, kur viņa tēvs strādāja par ārstu. Pēc Latvijas okupācijas un Vērmahta iebrukuma Otrā pasaules kara laikā 1941. gadā Anšelēvicu ģimene devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Pēc kara beigām 1945. gadā Anšeleviči pārcēlās dzīvot uz Rīgu. 1947. gadā Jūlijs absolvēja Rīgas 18. vidusskolu un studēja Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, ko tajā laikā pārveidoja par RMI (1947—1953).
Strādāja Jelgavas pilsētas slimnīcā, pēc tam bija Rīgas Medicīnas institūta aspirants (1954—1956), Iekšķīgo slimību katedras asistents (1956—1959), 1958. gadā aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidāta grādu ar disertāciju "Sirds un asinsvadu sistēmas funkcionālā stāvokļa izpētes materiāli plaušu tuberkulozes klīnikā". Vēlāk bija RMI Hospitāļa terapijas katedras asistents (1959—1962) un docents (1962—1966). 1967. gadā aizstāvēja medicīnas zinātņu doktora disertāciju "Dažādu koronārās mazspējas formu salīdzinošs raksturojums" un 1968. gadā kļuva par profesoru, strādāja par RMI Terapijas katedras vadītāju (1967—1999), 1970. gadā ierosināja 4.— 6. kursu studentu olimpiādes "Zelta stetoskops" rīkošanu, bija Latvijas Kardiologu biedrības priekšsēdētājs (1972—2000).
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1993. gadā profesors Anšeļevičs kopā ar domubiedriem Rīgā izveidoja slimnīcu Bikur Holim, 1997. gadā kļuva par šīs slimnīcas valdes priekšsēdētāju, bet 1999. gadā par Rīgas 1. pilsētas slimnīcas Iekšķīgo slimību klīnikas vadītāju, 2002. gadā par Rīgas Stradiņa universitātes Senāta priekšsēdētāju.[2]
Miris 2004. gada 22. augustā, apbedīts Jaunajos ebreju (Šmerļa) kapos. 2014. gadā pie Rīgas 1. slimnīcas administratīvā korpusa atklāta piemiņas plāksni ar Jūlija Anšeļeviča portretu.[3]
Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
J. Anšelevičs bija vairāk kā 350 zinātnisko publikāciju, 10 monogrāfiju, 2 patentu un vairāk kā 100 zinātniski populāro rakstu autors. Kopā ar līdzautoriem viņš uzrakstīja monogrāfijas:
- Neatliekamā terapija (1962),
- Neatliekamā diagnostika un ārstēšana terapeita praksē (1973),
- Kuņģa sulas parciālā sekrēcija (1974),
- Hepatoloģijas pamati (1975),
- Adrenerģiskie procesi un kuņģa sekrēcija (1976),
- Plaušu artērijas trombembolija (1983),
- Praktiskā kardioloģija (1984),
- Elektrokardiogrāfijas pamati (1984, 1990),
- Neatliekamā palīdzība internajā medicīnā (1985),
- Iekšķīgo slimību klīniskā farmakoterapija (1994).
Apbalvojumi un pagodinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Latvijas PSR Nopelniem bagātais ārsta (1975)
- Latvijas PSR valsts prēmija (1977)
- Darba Sarkanā Karoga ordenis (1981)
- Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks (1981)
- Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis (1989)
- Latvijas ZA īstenais loceklis (1992)
- Eiropas Kardioloģiskās biedrības Goda loceklis,
- Dāvida Hieronima Grindeļa piemiņas medaļa (1999)
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Jūlijs Anšelevičs. Cilvēkiem veltīts mūžs (atmiņu grāmata, 2005)
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Pilsētu apraksti. V. Salnais, A. Maldups. Rīga: Apgāds Gauja 1936. — 20. lpp.
- ↑ russkije.lv
- ↑ 100 nozīmīgas personas Latvijas medicīnas vēsturē Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja virtuālā enciklopēdija