Latvijas ebreji
Latvijas ebreji (ivritā: יהדות לטביה), līdz Otrajam pasaules karam līdztekus lietoja arī vārdu žīdi,[1] ir viena no Latvijas mazākumtautībām. Pēc pēdējās Tautas skaitīšanas datiem Latvijā 2011. gadā dzīvoja 6437 ebreji, galvenokārt Rīgas Vidzemes priekšpilsētas, Latgales priekšpilsētas un Centra rajona apkaimēs, kā arī Jūrmalas pilsētā.[2]
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirmā Latvijas ebreju kopiena nodibināta 1570. gadā, desmit gadus pēc tam, kad Piltenes apgabals nokļuva Dānijas prinča Magnusa pārvaldē. Kad 1585. gadā karalis Stefans Batorijs savā kontrolē pārņēma Piltenes apgabalu, tajā dzīvojošajiem ebrejiem piešķīra plašas tiesības, kas saglabājās līdz pat 1717. gadam. Lejaskurzemes Grobiņas fogtijā, kas uz laiku bija nodota Prūsijas hercoga pārvaldē, sāka ieceļot ebreji no netālās Prūsijas hercogistes. Vēlāk viņi pārcēlās uz Aizputi, kur izveidojās prāva ebreju kopiena. Savukārt poļu Livonijā 17. gadsimtā no tagadējās Ukrainas un Baltkrievijas kā kara bēgļi ieradās vairāki tūkstoši ebreju, kas atšķirībā no vāciskajiem un turīgajiem Kurzemes ebrejiem bija nabadzīgāki un vairāk nodarbojās ar sīkamatniecību. Krāslavā un Daugavpilī izveidojās ebreju kopienas, kas runāja lietuviskā ("ļitvaku") jidišā. Pēc ķeizarienes Katrīnas II 1791. gada rīkojuma Latgales ebreji nedrīkstēja pamest t.s. "nometinājuma joslu" un ieceļot pārējā Latvijā.
Kopš 18. gadsimta Latvijā starp ebreju sīktirgotājiem un latviešu zemniekiem izveidojās tieša sabiedriska saskarsme. Lauku sētās, pārdodot pirmās nepieciešamības priekšmetus vai mainot tos pret zemnieku ražojumiem, ebreji centās apgūt latviešu valodu un kaut lauzītā izrunā prata saprasties ar pircēju. No šiem ebrejiem zemnieki uzzināja par apkārtnes notikumiem un guva ne vienu vien vērtīgu padomu sadzīves un saimnieciskajos jautājumos. Ebreju nosaukums "žīds" Latvijā ieviesās no Polijas—Lietuvas kopvalsts, kur tam nebija tāda nicinoša pieskaņa kā Krievijas Impērijā. Kad 19. gadsimta beigās, bēgot no "žīdu pogromiem", Latvijā ieradās ap 20 tūkstošiem ebreju bēgļu no Ukrainas un Baltkrievijas, sāka izplatīties arī reliģiski aizspriedumi un palielinājās saimnieciskā konkurence. Tomēr Krišjānis Valdemārs aicināja mācīties no ebrejiem, kā tikt pie turības, pārņemt viņu darbaspējas un prasmi atrast jauno, noderīgo. Avīze "Dienas Lapa" 1886. gada 14. oktobrī uzsvēra, ka ebreji "mums der par dzīvu pierādījumu, cik ļoti var stiprināties kāda maza, nicināta tautiņa, pie viņiem mēs skaidri redzam, ko panāk caur izmanību, pacietību un savstarpēju ciešu kopību".
1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas Republika bija latviešu nacionālā valsts, taču tā tiecās veidot vienotu visu pilsoņu valsts tautu. Latvijā dzīvojošie ebreji pirmoreiz kļuva līdztiesīgi ar citām tautībām, kas veicināja ebreju lojalitātes rašanos pret neatkarīgo Latviju. Par ieguldījumu Latvijas brīvības cīņās Oto Goldfelds, Josifs Hops, Zāmuels Hops, Roberts Maļeckis, Maksis Grīnguts un Eliass Pinuss saņēma Lāčplēša Kara ordeni, bet četri ebreju karavīri saņēma Triju Zvaigžņu ordeni (Hiršs Berkovičs, Eliass Rihters, Zālamans Levinsons un Dāvids Bērs). Kaujās par Latvijas neatkarību krita vai no ievainojumiem mira vairāk nekā 50 ebreju.[3] No 1919. gada augusta Tautas padomē darbojās 14 ebreju partiju un organizāciju pārstāvji, par Latvijas pilsoņiem kļuva ap 77% Latvijā dzīvojošo ebreju, kas varēja pierādīt, ka bija šeit dzīvojuši līdz Pirmā pasaules kara sākumam 1914. gada 1. augustā. 1923.—1936. gadā ap 4500 Latvijas ebreju pārcēlās uz dzīvi Palestīnā, 2207 ebreji emigrēja uz ASV, vairāki simti izceļoja uz PSRS. 1930. gadā 62,5% Latvijas ebreju prata runāt latviski (Jelgavā 90,5%, Liepājā 88,4%, Rīgā 68,9%, Daugavpilī 18,6%).
Pēc Latvijas okupācijas padomju varas iestādes (PSRS tolaik bija Vācijas sabiedrotā) līdz 1941. gada pavasarim slēdza visas cionistu, konservatīvo un reliģisko ebreju biedrības, klubus un mācību iestādes, kā pēdējās slēdza Ebreju kultūras biedrību un Bikur Holim biedrību. 1941. gada 14. jūnijā uz Krieviju izsūtīja 1771 Latvijas ebreju. Savukārt vācu okupācijas iestāžu veiktā ebreju holokausta laikā 1941.—1944. gada laikā bojā gāja vairāk nekā 70 tūkstoši Latvijas ebreju.[4]
Laikā no 1968. līdz 1980. gadam no Latvijas uz Izraēlu un Rietumvalstīm izceļoja 13 153 ebreji jeb 35,8% Latvijas PSR teritorijā dzīvojošo ebreju. Līdz 1989. gadam no Latvijas izceļoja vairāk nekā 16 tūkstošu ebreju, no tiem 70% apmetās uz pastāvīgu dzīvi Izraēlā.[5]
Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kristapa Fīrekera ap 1650. gadu sacerētajā latviešu valodas skaidrojošajā vārdnīcā rakstīts, ka "žīds" ir nodokļu ievācējs vai arī "ebrejs", kas nodarbojas ar šo amatu.[1] 19. gadsimta latviešu avīzēs etniskās piederības apzīmēšanai līdztekus izmantoja gan vārdu "žīds", gan "ebrejs". Latvijas Augstskolas rektora pienākumu izpildītājs Ernests Felsbergs 1920. gadā piedāvāja vārdu "žīds" izslēgt no oficiālās aprites un šo jautājumu nodeva LU Filoloģijas un filozofijas fakultātei izskatīšanai. Fakultātes dekāns un profesors Jānis Endzelīns savā slēdzienā minēja, ka tas ir politisks jautājums – ja atteiksimies no šī vārda izmantošanas, tā būs muguras locīšana svešinieku priekšā un nebūs tālu tā diena, kad leiši gribēs, lai mēs viņus sauktu par lietuviešiem.[1] Kad 1923. gadā Ebreju ielu Rīgā pārdēvēja par Žīdu ielu, Latvijas Republikas Izglītības ministrijas Ebreju pārvalde deva skaidrojumu, ka daudzi, lietojot vārdu "žīds", neko ļaunu nedomā un daudzi nemaz nepazīst citu vārdu. Tika lemts, ka vārds oficiālajā apritē var palikt, bet visā, kas saistās ar senebreju valodu, skolām un reliģiju, noteikti jālieto vārds "ebreji".[1]
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā padomju vara vārda "žīds" lietošanu izslēdza no oficiālās aprites, bet pēc holokausta, kad nacistu propaganda ļoti dzelžaini izmantoja tādas klišejas kā "žīds čekists", "žīds slepkava", "žīdu varaskāre", vārda "žīds" lietošana kļuva par tabu.[1]
Ebreju skaita izmaiņas Latvijā (1834—2011)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
| Deklarētā tautība | 1834 | 1881 | 1897 | 1920 | 1925 | 1930 | 1935 | 1959 | 1970 | 1979 | 1989 | 2000 | 2011 |
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| ebreji | <20 000 | ~80 000 | 122 700 | 79 368 | 95 675 | 94 388 | 93 479 | 36 584 | 36 671 | 28 318 | 22 897 | 10 385 | 6437 |
Ievērojami Latvijas ebreji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Naums Āronsons (1872—1943), tēlnieks
- Lipmans Berss, (1914—1993), matemātiķis
- Hermanis Brauns (1918—1979), pianists un pedagogs
- Izidors Brensons (1854—1928), ārsts ortopēds, antropologs un medicīnas vēsturnieks
- Cecīlija Dinere (1919—1996), rakstniece, dzejniece, tulkotāja un atdzejotāja
- Mordehajs Dubins (1889—1956), politisks un sabiedrisks darbinieks, viens no Latvijas Republikas dibinātājiem, Satversmes sapulces un visu pirmskara Saeimu deputāts
- Ābrams Feldhūns (1915—2009), valodnieks un tulkotājs
- Hercs Franks (1926—2013), žurnālists, kinorežisors un scenārists
- Valentīna Freimane (1922—2018), teātra un kino zinātniece
- Inese Galante (1954), operdziedātāja
- Elhonons Goldbergs (1946), neirozinātnieks
- Franks Gordons (1928), rakstnieks, žurnālists un tulkotājs
- Romualds Grīnblats (1930—1995), komponists
- Filips Halsmans (1906—1979), fotogrāfs
- Solomons Hillers (1915—1975), ķīmiķis, Organiskās sintēzes institūta direktors
- Ābrams Idelsons (1882—1938), komponists
- Ābrams Īzaks Kūks (1865—1935), rabīns
- Kirovs Lipmans (1940), uzņēmējs, Latvijas Hokeja federācijas prezidents
- Pauls Mandelštams (1872—1941), arhitekts
- Pauls Mincs (1868—1941), jurists un politiķis, Latvijas Republikas darba ministrs, profesors
- Vladimirs Mincs (1872—1945), ķirurgs un sabiedriskais darbinieks
- Larisa Mondrusa (1943), populārās mūzikas dziedātāja
- Ārons Nimcovičs (1886—1935), šaha lielmeistars, šaha spēles teorētiķis
- Mordehajs Nuroks (1884—1962), rabīns, politiķis, Saeimas deputāts
- Arkādijs Raikins (1911—1987), aktieris, estrādes satīriķis
- Iļja Ripss (1948), matemātiķis, padomju disidents
- Brāļi Šamiri, mākslinieki, Izraēlas Valsts ģerboņa autori
- Līna Šterna (1878—1968), fizioloģe
- Mihails Tāls (1936—1992), šahists, astotais pasaules čempions šahā
- Mavriks Vulfsons (1918—2004), žurnālists, profesors un politiķis
- Otto Zeltiņš (Otto Goldfelds, 1889—1941), Latvijas armijas virsnieks, žurnālists, publicists
Ebreji latvju dainās[6][labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Krišjāņa Barona "Latvju dainās" apkopoti 110 tautasdziesmu varianti ar leksēmu "žīdi".[7]
|
Tautu meita žīdam rada, |
Žīdi vien, žīdi vien |
Žīdi vien, žīdi vien, |
Nu nīkst, nu nīkst |
Ak tu taidu vasariņu, |
Žīdam devu sav' māsiņu, |
Žīda meita gauži raud, |
|
Divi žeidi sasakova |
Gudrs, gudrs tis žideņš, |
It nevienam tā negāja, |
Ka pīdzymtu židam bārni, |
Leibis pūta buka ragu, |
Žīdiņam rausi cepu, |
Žīds sāk spēlēt, žīds sāk dancot, |
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Satori diskusija: balto cilvēku pasakas vēsturnieka Iļjas Ļenska argumenti diskusijā žurnālā "Satori" 21.07.2020
- ↑ «Iedzīvotāju skaits Latvijas pašvaldībās pēc nacionālā sastāva 01.07.2013.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 23.02.2014. Skatīts: 20.10.2013.
- ↑ Leo; Gūtmanis, Armands un Vestermanis, Marģers Dribins. «Latvijas ebreju kopiena: Vēsture, traģēdija, atdzimšana». Latvijas Republikas Ārlietu ministrija, 2014. gada 15. decembrī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 15. Februāris. Skatīts: 2021. gada 14. februārī.
- ↑ «Leo Dribins. Latvijas ebreju kopienas vēsture. Īss hronoloģisks atskats». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 30. oktobrī. Skatīts: 2013. gada 22. oktobrī.
- ↑ Latvijas ebreju kopiena: Vēsture, traģēdija, atdzimšana Archived 2015. gada 15. februārī, Wayback Machine vietnē. Leo Dribins, Armands Gūtmanis, Marģers Vestermanis
- ↑ www.dainuskapis.lv
- ↑ Jānis Rozenbergs. Tautas un zemes latviešu tautasdziesmās. Rīga: Zinātne, 2005. — 58 lpp.
Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Eduards Liniņš (2017. gada 18. janvāris). Ebreju liktenis neatkarīgajā Latvijā un Otrā pasaules kara laikā. Šīs dienas acīm. Latvijas Radio 1. Lsm.lv. Skatīts: 2017. gada 18. janvārī.
| ||||||
