Jelgavas pilsētas slimnīca
| SIA "Jelgavas pilsētas slimnīca" | |
|---|---|
 | |
 | |
| Ģeogrāfija | |
| Atrašanās vieta |
 Brīvības bulvāris 6, Jelgava, Latvija |
| Organizācija | |
| Slimnīcas veids | Reģionālas nozīmes daudzprofilu slimnīca |
| Vēsture | |
| Atvērta | 1824 (1970) |
| Saites | |
| Mājaslapa | https://www.jpslimnica.lv/ |
Jelgavas pilsētas slimnīca ir IV līmeņa daudzprofilu neatliekamās medicīniskās palīdzības ārstniecības iestāde Brīvības bulvārī 6, Jelgavā. Līdz tagadējās pilsētas slimnīcas atklāšanai 1970. gadā vecās slimnīcas ēkas aizņēma kvartālu starp Pulkveža Oskara Kalpaka, Svētes, Raiņa un Sakņudārza ielām. Pie vecās slimnīcas ēkas sienas atrodama ārsta Ringolda Čakstes piemiņas plāksne.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jelgavas pilsētas slimnīcas vēsture ir izsekojama līdz 1824. gadam, kad bijušajā Kurzemes hercoga staļļu ēkā Upes ielā (tagad Jāņa Čakstes bulvāris) pie Driksas atklāja Sabiedriskās aizgādības kolēģijas slimnīcu (Anstalten des Kollegiums Allgemeinen Fürsorge). 1865. gadā Pāvila ielā 16 nodibināja Diakonisu slimnīcu slimniekiem ar lipīgām slimībām, kā arī nabagiem un nespējniekiem. Tajā strādāja žēlsirdīgo māsu darbā apmācītas mūķenes (diakonises). 1881. gadā Diakonisu slimnīcā izveidoja acu klīniku ar 30 gultām, vadītājs bija Kārlis Valdhauers. 1919. gadā Diakonisu slimnīcā bija 132 gultas un strādāja 4 ārsti.
Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gadā pilsētas slimnīcā Upes ielā bija 250 gultas un strādāja 7 ārsti. 1921. gadā Jelgavas pilsētas slimnīcu pārcēla uz Diakonisu slimnīcas ēkām Pāvila ielā (samazinātā Diakonisu slimnīca līdztekus pastāvēja līdz vācbaltiešu izceļošanai 1939. gadā). Iesākumā slimnīcā bija 10 gultas lipīgo slimību slimnieku ārstēšanai, 1926. gadā - 60 gultas ar atsevišķām nodaļām iekšķīgo, ķirurģisko un infekcijas slimību ārstēšanai. 1930. gadā slimnīcā ārstējās 900, bet 1935. gadā - 1298 slimnieki.
No 1935. gada 3. decembra līdz 1937. gada 30. maijam pēc arhitekta Kārļa Rubja projekta uzbūvēja jaunu Jelgavas pilsētas slimnīcas ēku, jaunbūve pilsētai izmaksāja Ls 500 000. 1938. gadā slimnīcā ārstējās vairāk nekā 2 000 slimnieku ar 48 876 gultu dienām. Kad 1943. gadā vācu okupācijas iestādes ierīkoja kara hospitāli Jelgavas Sarkanā Krusta slimnīcā, daudzi tās darbinieki pārnāca uz pilsētas slimnīcu.
Jelgavas kaujas laikā 1944. gadā Infekciju nodaļas vadītājs Ringolds Čakste pasargāja slimnīcas ēku no nodegšanas. Kad pilsētu ieņēma Sarkanā armija, kara komandants deva rīkojumu slimnīcai evakuēties uz Lielvircavas pagasta Reikuļu mājām, bet centrālajā korpusā ierīkoja kara hospitāli. Vēlāk slimnīca izvietojās pārējās ēkās, kā arī Viestura ielā 15. 1949. gadā slimnīcā bija 300, 1968. gadā 350 gultas, ārstējās 11 312 slimnieki.
Pēc jaunās slimnīcas ēkas uzcelšanas Brīvības bulvārī 6 slimnīca 1970. gadā tika sadalīta divās daļās: jaunā jeb 1. slimnīca ar 310 gultām un vecā - 2. pilsētas slimnīca ar 310 gultām. 1987. gadā 2. pilsētas slimnīcu apvienoja ar Jelgavas pilsētas un rajona slimnīcu, tā kļuva par centrālās slimnīcas filiāli. 2000. gada maijā 2. pilsētas slimnīca pārtrauca darbību.[1]
Seni attēli
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]-
Sieviešu cietums, agrākā Sabiedriskās aizgādības kolēģijas slimnīca Upes ielā 19 (1919) -
Jelgavas pilsētas slimnīca Paula (Pāvila) ielā -
Jelgavas pilsētas slimnīcas jaunā ēka (pēc 1937)
Zināmie slimnīcas vadītāji
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Pāvils Strautzels (1918-1921)
- Arvīds Rogulis (1926-1934, 1940)
- Georgs Sproģis (1935-1937)
- Augusts Dargevics (1937-1940, 1941-1944)
- Ringolds Čakste (1944-1947, 1947-1949)
- Teodors Lācis (1947)
- Jevgeņijs Brjuhanovs, Vladimirs Hačaturovs un Proskovja Ļebedeva (1950-1955)
- Boriss Kleimanis (1955-1970), viņa vietniece bija Jeļena Žarova
- Dāvids Rižiks (1975-1981)
- Ēriks Freibergs (1981-1983)
- Uldis Čāčus (1983-1999)
- Andris Ķipurs (kopš 1999. gada)